Bet Hilda, nevarēdama sagaidīt, kad lepnais bandītu vadonis atradīsies pie viņas kājām, dienu un nakti gudroja jaunus plānus.
Te kādā rītā ministra Fleminga kariete piebrauca pie Pilnicas pils.
— Nu, es viņu gan glauni saņemšu, — Hilda sacīja, — Emma, ieved viņu viesu zālē, es drīz ieradīšos.
Hilda piegāja pie spoguļa saposties, jo viņa gribēja būt skaista — apbrīnojami skaista. Un viņa arī bija apburoši skaista.
Viesu istaba ieejot, tā ar labpatiku manīja, ka grāfs viņu patiesi apbrīno.
Pēc parastās sasveicināšanās grāfs iesāka:
Ekselence, man pienākušas vairākas vēstules no Varšavas.
Droši vien nekādu svarīgu ziņu nebūs, — Hilda vienaldzīgi sacīja.
O jā, ir dažas, kas jūsu ekselenci interesēs.
Jūs domājat?
Patiešām!
A — un tādēļ jūs steidzāties šurp, — Hilda iesaucās.
Taisni tā, ekselence, — grāfs runāja, — majestāte ir veikls un jautrs, jo Varšavā tiekot svinēti spoži svētki. Grāfiene Denhofa tur esot centrā.
Grāf, — Hilda teica, — vai tas ir viss, ko jūs man gribat sacīt?
Ak nē, man vēl ir daudz, daudz vairāk, ja es jūsu ekselenci drīkstu_ aizkavēt?
A — lūdzu, lūdzu.
Mūsu žēlīgais pavēlnieks drīz atgriezīsies Drēzdenē.
To jau es esmu dzirdējusi, — Hilda atbildēja.
Un grāfiene Denhofa pavadīs karali, — Flemings piebilda.
Tās ir galma pasakas, — Hilda uztraukta iesaucās.
Ak nē, tās dibinājās uz patiesību.
Tam es neticu, — Hilda atbildēja.
Flemings izvilka kādu dokumentu un, zemu palocīdamies, pasniedza to Hildai.
Labi — labi, — Hilda sacīja, — kā es dzirdu, grāfienei Den- hofai esot Drēzdenē kādi radinieki, viņa gribot tos apmeklēt.
Varbūt, — grāfs Flemings šķelmīgi teica, — bet es tam neticu.
Nu, lai domā katrs ko grib, bet nerunāsim vairāk par to, — Hilda sacīja.
Tik vēl vienu, — ministrs ieminējās, — viņa majestāte pavēlējis sarīkot spožas galma viesības. Par godu …
Kam?
Grāfienei Denhofai, — ministrs pabeidza.
Vai jums par to ir raksts?
Lūdzu, še.
Ministrs pasniedza Hildai dokumentu.
A — var jau būt, es par to vairāk negribu dzirdēt, es pati runāšu ar karali.
Tas grūti nāksies, — ministrs piebilda.
Ko jūs sakāt? — grāfiene iekliedzās.
Ne tik skali, — ministrs atbildēja, — ekselence nedrīkst aizmirst, ka sienām ir ausis.
Nē, nē.
Un tomēr, es labāk pazīstu pasauli. Sulaiņi un meitas labprāt mīl klausīties. Jā, ko es teicu — es baidos, ka ekselence ir kritusi nežēlastībā.
Vai es?
Nav šaubu, ekselence.
Es neticu nevienam vārdam, — Hilda aizskarta iesaucās, — atstājiet, grāf, tagad mani vienu. Es gribu viena būt.
Pareizi, ekselence, to es saprotu, bet — man būtu vēl vairāk ko paziņot. ..
Vai tikpat interesants un ticams, kā tas, kas jau teikts?
Zināms, ekselence.
Nu, es klausīšos.
Jā, ērmotas lietas notikušas — bet, iekams es par to runāju, gribētos ekselencei atgādināt pagājušos laikus.
Grāf, — Hilda caur zobiem izdvesa, roku kā draudot paceldama, — laikam to dienu — kur — es tai dienā — ha, ha, ha! Tad runājiet taču, es gribu, lai jūs runājat, — jeb man jādomā, ka jūs nekā nezināt un tukšus salmus vien kuļat, lai mani uztrauktu.
Es zinu pastāstīt par Lipu Tulianu, — viņš smīnēdams sacīja. — Ekselence droši vien vēl atminēsies šo laupītāju?
Par Lipu Tulianu, — viņa savaldīdamās teica. — Ko tad jūs zināt — vai viņš ir sagūstīts?
Ekselence, ir kāds karaļa parakstīts dokuments1 — grājs vīpsnādams sacīja. — Un tur stāv rakstīts, ka, ja laupītaju sagūsta — viņš tūliņ jānodod jūsu ekselences ziņā.
Tas taču jums ir zināms, — Hilda iesaucās.
Saprotams, — ministrs turpināja. — Bet tas nekad nepiepildīsies.
Kamdēļ ne?
Tādēļ, ka Lipa Tuliana vairs nav. Tas guļ zem kūpošam meža dzirnavu drupām, kur viņš tik ilgi slēpās. Viņš ir beigts, citādi vairs nevarēja — pret viņu vajadzēja izsūtīt kareivjus.
Un jūs to darījāt? — grāfiene Kozela kā bez prāta iekliedzās.
Nē, kareivjus sūtīja no Kenigsteinas — ģenerālis Kijaus!
Filips miris! — tam es neticu, kas zina, kas tas par pasakam, nē, nē, es it nemaz neticu.
Ministrs paraustīja plecus.
Nu, es jūsu ekselenci nevaru piespiest ticēt, gan jums citi arī pateiks, ka Lipa Tuliana vairs nav!
Atstājiet mani tagad vienu, — Hilda lūdza, — ejiet, grāf, ejiet!
Ministrs atstāja grāfieni, priecādamies par savu uzvaru. — Tas bija gandarījums par pliķi, — viņš murmināja, — es tak viņu pazemoju. Karalis mīl Denhofieni, un drīz lepnā Hilda gulēs pie manām kājām, un tad es darīšu, ko vien gribēšu.
242. nodaļa SKAISTUMA VARA
Bija nakts. Mēnesnīca laistījās pār Gibihsteinas pilsdrupām.
Laupītāji gulēja. Tikai nedaudzi vēl bija drupās, jo lielākā daļa Lipa Tuliana vadībā bija aizgājuši izlūkos.
Tik nākošā dienā tie bija gaidāmi mājās, kad arī bija jāizpilda spriedums pie skaistās grēcinieces.
Berta atradās savā cietumā, ko apsargāja laupītāji. Pa dienu kāds vecis bija stāvējis sardzē, bet vakarā sardzi uzņēmās atkal Baumanis.
Berta bija sasieta, lai nedomātu bēgt.
Daiļā skuķe šķietami bija padevusies likteņa varai. Jau vairākas stundas tā sēdēja klusa, no barības atteikdamās, ar šķietamu bez- jūtību gaidot nāvi.
Baumanis par to brīnījās.
Viņš bija gaidījis, ka Berta izplūdīs skaļās vaimanās, bet neviena skaņa nenāca pār viņas lūpām. Tik kad klusums iestājās pilsdrupās, viņa iesāka klusi vaidēt.
Ja es šo skaisto meitu varētu iegūt par savu, — jaunais laupītājs murmināja, — žēl tāda apburoša radījuma. Tā jau kā radīta mīlai.