Nelaimes dienas, — viņš beidzot sacīja.-— Lips Tulians būs dusmīgs. Nabaga meitene, man viņas žēl. Pie čigāniem tā nekad vairs nejutīsies labi.
O nē, viņa ir nelaimīga, — Elzbete šņukstēja, — viņa jau mīl zviedru virsnieku, kurš varbūt jau sen aizbraucis uz savu tālo dzimteni. Ak, nabadzīte, bet viņa turēs savu zvērestu.
Lai padarītu sevi nelaimīgu, — Vitorfs rūgti atbildēja.
Zvērests ir svēts, — bija Elzbetes atbilde.
— Kas lai nu notiek? — Vitorfs sacīja vairāk pie sevis, — es Lidu nevaru atstāt čigānu rokās, man jāmēģina viņa atsvabināt. Vai tu nezini, mīļā, uz kurieni viņi devušies?
Viens no ļaudīm sekoja čigāniem, bet viņš vēl nav atgriezies.
Tad es tūliņ ievākšu ziņas.
Vitorfs devās uz durvīm.
No turienes viņš paskatījās atpakaļ.
Tur stāvēja Elzbete, nāves bāla, bet saņēmusies, viņas dzirkstošās acis pavadīja mīļoto.
Elzbete, — Vitorfs aizgrābts čukstēja.
Viņa sarāvās.
Mirkli likās, it kā viņa gribētu mesties tā apkampienos, bet tomēr palika savā vietā.
Zvērests — nelaiķe māte, — viņa dvesa.
Un Vitorfs izgāja, juzdamies kā no paradīzes izdzīts.
246. nodala LIPS TULIANS UN PILSKUNDZE
Sekosim pārdrošajam laupītāju vadonim un viņa pavadoņiem.
Virsnieks zināja, ka viņu visur meklē, un tamdēļ viņš bija izgājis apskatīt drošāko ceļu, kur savu laupījumu bez zaudējumiem aizvest
mežos.
Tas nebija viegli.
Sai apgabalā mežu nebija, un laupītāji visur redzēja laukus vien vai mazus krūmiņus, ataudziņas, kurās nevarēja paslēpties.
Ja labība nebūtu jau nopļauta, tas vēl būtu iespējams, bet nu bija rugāji vien un statiņi. Viņš izdomājās visādi. Varēta ceļot izklaidus, pa vienam, bet arī tas bija bīstami.
Labi tālu bija saredzams lielāks mežs, un kāds no laupītājiem to pazina par Adlersbergas mežu.
Lips Tulians atstāja biedrus krūmos un aizgāja pār plašajiem laukiem, pa kādu lauku ceļu un pēc divu stundu gājiena sasniedza meža malu. Viņš apskatījās un. nolēma, ka slēpšanās vietu būtu diezgan, un.apņēmās savus ļaudis atvest šurp.
Netālu no viņa bija ceļš, kas veda caur meža vidu, un tur atradās Adlersbergas pils ar lielu, plašu parku — meža dārzu.
Viņš jau gribēja atgriezties un iet izmeklēt mežu, lai nākamā naktī atvestu šurp savus ļaudis, kad izdzirda zirgu aulekšojam.
Lips Tulians ātri paslēpās aiz koka. Troksnis tuvojās, un viņš redzēja baltu zirgu auļojam šurp. Seglos bija ieķērusies kāda sieviete, kuras gaišzilā kleita un dzeltenie mati plīvoja vējā.
Lips Tulians redzēja, ka tai draud briesmas.
Zirgs pameta ceļu un šāvās taisni mežā. Kāds zemu stāvošs zars saplosītu nelaimīgo. Viņa iekliedzās.
Piepeši zirgs apstājās, kāda stipra roka pasargāja jātnieci no krišanas. Ko neviens nebūtu iespējis, to bija izdarījis Lips Tulians.
Šis vīrs, kurš salieca dzelzs durvis, apturēja zirgu kā kaķēnu. Zirgs šņāca un sprausloja, bet tālāk netika.
Izglābtā bija nokritusi zemē.
— Celieties augšā, — Lips Tulians laipni sacīja, — es piesteidzos īstā brīdī.
Sieviete uzcēlās, un Lipam Tulianam pārskrēja trīsas, jo jaunā svešiniece bija ļoti līdzīga viņa Hedvigai.
Viņa skatījās uz Lipu Tulianu, kurš vēl turēja zirgu. Viņš bija ģērbies kā mednieks, bet sievietei likās, ka zem vienkāršā uzvalka slēpjas pavisam cits vīrs. To varēja manīt no svešinieka skaistās sejas un acīm.
—Es jums pateicos par savu dzīvību! — skaistā dāma maigi sacīja. — Kas jūs esat — es jūs nekad neesmu redzējusi!
Es esmu mednieks, — viņš mierīgi atbildēja.
A, jūs meklējat dienestu? — viņa dzīvi jautāja.
Nē, es gribēju sakšos apciemot savus pazīstamos.
Es jums pateicos, — viņa sacīja, — ja jūs te nebūtu gājis," es gulētu saplosīta mežā.
Es darīju tikai savu pienākumu, — viņš atbildēja.
Un tomēr es jums pateicos, — viņa silti un sirsnīgi sacīja, — nāciet man līdz uz pili, es esmu fon Adlersberga kundze.
Tagad Lips Tulians' atcerējās, ka bija dzirdējis — pilskundze esot atraitne.
Es gribu jums atlīdzināt, — viņa turpināja, — es …
— Atlīdzināt, — viņš to pārtrauca, — vai jūs domājat, cienītā kundze, ka es jūs glābu, lai saņemtu naudu? Nekad! Es iešu savu ceļu.
Vai es nedrīkstu jums atlīdzināt? — viņa skumji jautāja.
Nē, es neņemšu nevienas kapeikas pretī, — Lips Tulians lepni atbildēja, — es jūs izglābu, un ar to man pietiek!
Es jūs lūdzu, neaizejiet tā no manis. Vai tad es savam dzīvības glābējam nedrīkstēšu ne viesmīlību parādīt? Jūs esat lepns un atsakāties no atlīdzības, bet manu lūgumu tak neatraidīsit?
Viņš apstājās, brīnīdamies, ka kundze nemaz nav augstprātīga, bet vienkārša un piemīlīga kā jauna meitene.
Pavadiet mani uz manu pili, — viņa vēlreiz sirsnīgi lūdza.
Un Lips Tulians paklausīja, viņš satvēra dūkanā pavadu, jo
skaistā atraitne atteicās vēlreiz sēsties seglos.
Kā pastaigādamies tie soļoja viens otram blakus uz tuvējo pili.
247. nodaļa PĀRDROŠA BĒGŠANA
Atgriezīsimies pie bēgļiem, kas gribēja atstāt Gibihsteinu.
Baumanis ar Bertu bija laimīgi izkļuvuši no pils, bet pats bīstamākais ceļš vēl bija priekšā, jo apakšā, kalna pakājē, pie klints takas stāvēja sardze. Te vajadzēja paļauties uz labu laimi.
Viņi līda cieši gar klintij un Zālas krastu uz krūmiem; no šejienes bija tikai viena izeja, kuru apsargāja četri vīri.
Baumanis atstāja Bertu krūmos un aizlīda apskatīties, bet drīz vien atgriezās atpakaļ gluži izmisis.
— Taka ir apsargāta, — viņš čukstēja, — mēs, Berta, netiekam cauri.
Es negribu mirt, — Berta murmināja, — es negribu.