250. nodaļa ADLERSBERGAS PILI
Pils kalpotāji acis vien ieplēta.
Pēc īpašnieka nāves, kurš pēc gadiem varēja būt savas jaunas, skaistās sievas vectēvs, neviens svešinieks nebija ienācis pilī.
Jaunā atraitne dzīvoja vientuļi un tikai pirms dažām dienām bija nolikusi sēru drēbes. Un šodien viņa ienāca pagalmā, zirgu pie pavadas vezdama, un viņai blakus soļoja lepns, stalts vīrietis vienkāršā mednieka apģērbā.
Sulaiņi skrēja pretī, un kundze atdeva tiem zirgu, izstāstīdama savu nelaimi un laimīgo izglābšanos.
Nāciet man līdzi, — viņa mīļi aicināja Lipu Tulianu, — manu viesmīlību jūs nedrīkstat atraidīt.
Viņš sekoja kā apburts.
Lips Tulians šai meža pilī jutās kā jūrnieks, kurš ilgi braucis pa vētraino jūru un beidzot sasniedzis krastu.
Pilskundzes maigais piemīlīgums viņu atdzīvināja. Arī viņas izskats, kas atgādināja Hedvigu, viņu saistīja, un viņš jutās kā pilskungs ar Hedvigu pie sāniem.
Kā sapņodams viņš gāja pa zāli, kur daiļā kundze viņu ieveda.
Kalpones nāca pretī, kundze viņām šo un to uzdeva. Drīz vien galds bija klāts, un Lipam Tulianam vajadzēja pie tā ieņemt savu vietu. Pilskundze viņam pasniedza dažādus atspirdzinājumus.
Pie galda viņš uzvedās kā izglītots kavalieris, un pilskundze pārliecinājās, ka viņš nav vis kāds vienkāršs cilvēks, bet cēlies no labas ģimenes. Skaistajai kundzei jo ilgāk, jo vairāk iepatikās viņas dzīvības glābējs.
Tā vārdu un stāvokli viņa gan nezināja, bet negribēja arī viņu apgrūtināt ar jautājumiem.
Neviļus tā viņu salīdzināja ar savu bijušo vīru! Savā neilgajā laulības laikā viņa tikai skumjas bija baudījusi. Viņas vīrs bija vecs, turklāt slimīgs un ķildīgs.
Tamdēļ nav ko brīnīties, ka daiļā atraitne iemīlējās Lipā Tu- lianā un klusībā vēlējās, lai šis krietnais vīrs būtu viņas laulātais draugs. Lai arī viņas mute to neizrunāja, toties jo vairāk runāja viņas acis. Lips Tulians saprata šo mēmo valodu.
Cienītā kundze, — viņš iesaucās, — jums brīnums, ka es neesmu teicis savu vārdu. Un tomēr es to slēpšu, pat vēl vairāk, es slēpšu savu kārtu un dzimtu, jo kāda iemesla dēļ esmu spiests to darīt.
Ar to man pietiek, cienītais kungs, — viņa, laipni smaidīdama, atteica, — bet es jau redzu, ka jūs neesat no zemas kārtas. Un es godāju jūsu klusuciešanu.
Lips Tulians brīnījās. Sīs daiļās sievas dvēsele, viņas iekšējā balss — tās neviļus izrunāja visdziļāko patiesību. Savādi. Un viņš redzēja, ka atkal vienas sievietes sirds mīlas dēļ top nelaimīga.
Viņš zināja, ka viņa vīrišķīgi daiļais augums un sejas vaibsti ir burvības līdzekļi.
Un šādos brīžos tas gribēja pats sevi nolādēt vai padarīt sev galu, ja viņu no tā neatturētu atriebības zvērests.
Jo grāfs Martinics vēl dzīvoja — pēc izlūku ziņām — kaut kur nezināmā vietā Ungārijā.
Jūs palikāt tik kluss? — daiļā dāma jokojot jautāja, — vai mani beidzamie vārdi jūs tik dziļi aizskāra?
Nē, nē, cienītā kundze, — viņš iesaucās, — es klusēju, no jūsu augstsirdības aizgrābts.
Kundze sniedza viņam roku, kuru tas kā īsts kavalieris spieda pie lūpām.
Pilskundze pietvīka un atkal iesāka runāt par savu vientuļo dzīvi.
Pēc ēšanas skaistā sieva savu viesi izvadāja pa pils parku.
Lips Tulians jau gribēja saraut visas saites un doties pie saviem ļaudīm, bet viņš nekā nevarēja atraidīt kundzes lūgumu, lai tas kaut vienu nakti paliek pilī. Viņam likās, ka Hedviga viņu lūdz. Un nezinādams, ko dara, viņš apsolījās.
Ak, cik mierīgi, klusi un patīkami te bija. Tā pienāca vakars, un atkal viņš sēdēja ar laipno kundzi pie vakariņu galda.
Pienāca nakts, tik silta septembra nakts kā jūlijā. Uzausa mēness.
251. nodaļa DRAUDOŠS UZBRUKUMS
Laupītāju sargi pazina mirušo Terēzi, bet, māņticīgi būdami, domāja, ka slīkone esot velna apsēsta. Ar bailēm tie uzlūkoja viņu. Beidzot kāds pārtrauca klusumu, teikdams, ka jāiet un jāpaziņo Zamuelam.
Zamuels negribēja spokiem ticēt un tādēļ devās lejā raudzīt.
Sargi nu Zamuelam rādīja, kur tie ieraudzījuši Terēzi, kā viņa nākusi šurp, tad palikusi stāvot un, kad viņi pienākuši klāt, uzreiz pazudusi.
Arī Zamuelu sagrāba māņticīgas šaušalas.
Slīkone ir iznākusi no upes, — kāds sargs teica, — tas droši kaut ko nozīmē.
Varbūt, ka viņa mūs brīdina no briesmām, — otrs sargs teica.
Terēze jau virsnieku mīlēja. Tad jau var būt, ka mums draud briesmas.
Piepeši tie izdzirda svilpienu — tad vēl vienu. Un viņi zināja, ka biedri nāk. Tie nodomāja palikt tepat un virsniekam tūliņ izstāstīt notikumu ar Terēzi.
Bet viens atnāca un stāstīja, ka citi biedri gaidot viņpus Zālas. Tūliņ vajagot pamodināt citus un no Ģibihsteinas doties projām, jo no visām malām ļaudis bariem vien nākot šurp. Nodevība tā esot, citādi viņu slēptuvi neviens nezinātu.
Pēc īsām -pārrunām Zamuels pavēlēja doties projām pār Zālas upi. Ātrumā viss tika sagatavots, tik sagūstīto Bertu un Baumani nekur nevarēja atrast.
Izmeklēja malu malas — ne vēsts no abiem. Viņi saprata, ka Berta un Baumanis viņu* pievīluši. Ar smagu sirdi Zamuels devās ceļā.
Lejā nonākuši, tie negribēja Terēzi atstāt neapraktu, bet, tā kā nebija laika, tad Terēzei piesēja smagu akmeni un nogremdēja upē.
Pie biedriem atkal nonākuši, visi kopā nosprieda nekur tālu neaiziet, bet tuvējos krūmos nogaidīt, kamēr pārnāk virsnieks.
252. nodaļa PILS PARKĀ