Tie bija zemnieki, kurus Zārbergs bija sakūdījis.
Ar iesmiem un rungām tie devās gūstīt Lipu Tulianu.
Pie Zālas upes tie sapulcējās, un visi izturējās klusi, lai Lipu Tulianu pārsteigtu miegā.
Tas nu viss būtu labi un gudri darīts, ja nerastos kāda neskaidrība, proti, zemnieki no viņas upes puses nezināja, ka otras puses zemnieki norīkoti uz tām pašām medībām.
To Zārbergs bija aizmirsis pasacīt.
Saprotams, ka šīs puses zemnieki ieradās agrāk.
Kāds ciema vecākais — Kristelis — uzmetās par vadoni.
Ieņemsim laupītāju ligzdu, — viņš teica, izkapti vicinādams. — Klusi kā kaķi uzrāpsimies un nožmiegsim katru, kuru sastapsim.
Kristeļa vadībā visi pa tumsu, lai pārsteigtu laupītājus, uzrāpās augšā. Te bija klusi kā kapā.
Drīz vien tie jau uzmanīgi ielīda vecās pils gruvešos.
Pa tam viņpusnieki arī jau bija sapulcējušies pie Zālas upes un, zvejnieku laiviņās pārcēlušies, tikpat klusi uzrāpās augšā pie vārtiem.
Iekšpusē bija manāmi tumši stāvi, un pa brīžam mēness staros pazibēja ieroci.
Tie ir laupītāji! — vadonis sauca. — Brūciet virsū, sitiet zemē!
Sargieties! — garais Kristelis uzsauca saviem ļaudīm. — Laupītāji nāk no tās puses, tie ir izlīduši no migas, dūšu, vīri! Cits citu patiesi noturēja par laupītājiem, un nu gāja kautiņš vaļā. Tā kā bija tumšs un viens otru nevarēja pazīt, tad kāvās ļoti sirdīgi. Katrs strādāja, cik jaudas. Laime bija tā, ka nevarēja lietot ieročus, jo viņi bija pārāk tuvu cits citam.
Sākumā gan vēl lietoja rungas, beidzot cits citu grāba pie krūtīm un apstrādāja dūrēm.
Kautiņš bija varens — daudzi dabūja asiņainus ģīmjus un degunus.'Vēlāk daži zemnieki bija sagūstījuši pāris pretinieku un vilka laukā uz pilsvārtiem.
Mēness gaismā tie iedomātos laupTtājus pazina par saviem radiniekiem no viņpus upes.
Sākumā nodomāja, ka notikusi pārskatīšanās, un metās atkal pūlī meklēt ienaidniekus, un kautiņš iedegās no jauna.
Katru, kas bija vairak sasists, vilka lauka pie gaismas un atkal atrada kādu pazīstamu zemnieku.
Daži apdomīgākie ieskrēja kliegdami, lai metot mieru, jo neviena laupītāja neesot — zemnieki vien.
Un pareizi. Citi gāja ārā, citi taisīja uguni un — tiešām, visi paši radi un kaimiņi bija izkāvušies.
Daudzmaz apmierinājušies, tie vēlreiz visi kopā devās meklēt laupītājus, bet it neko neatrada.
254. nodaļa VELNIŠĶĀS BERTAS PATEICĪBA
Kamēr laupītāji krūmos gaidīja savu vadoni un zemnieki pulcējās uz karagājienu, Baumanis ar Bertu jau bija labā gabalā.
Baumanis pats bija šejienietis un pazina visus ceļus, tamdēļ tiem izdevās aiziet pat līdz lielajam mežam, ne ar vienu nesasto- poties.
Es domāju, ka mums vispirms jāiet izrakt naudu, — Baumanis teica, — pēc tam es gādāšu, ka tiekam tālāk — svešā zemē — tur Lips Tulians mūs netraucēs — tur dibināsim jaunu dzīvi.
Es ar visu esmu mierā, — Berta atbildēja.
Bet sevī tā domāja pavisam citādi: jo ātrāk, jo labāk tikt no Baumaņa vaļā un uzmeklēt Zārbergu.
Es ar visu esmu mierā,— Berta atkārtoja, — tādēļ mums tūlīt jāiet uz Halli, gar Gibihsteinu, kur mums jāizņem apraktā manta.
Uz Gibihsteinu tti gribi? — Baumanis iztrūcies iesaucās, — tas jau nozīmētu velnam taisni rīklē skriet. Nē, Berta, to tik vien ne. Vispirms mums jānogaida, kamēr tur viss būs apklusis.
Šāds lēmums Bertai nepatika — ja viņi te ilgi uzkavēsies, Zārbergs šo apvidu būs atstājis, un viņa to vairs nekad nesatiks.
Tamdēļ viņa vēl mēģināja Baumani pierunāt griezties atpakaļ, bet viņš neļāvās pierunāties.
Pa to laiku Baumanis pagatavoja vietu no lapām un sūnām, Kur gulēt, jo viņš bija noguris un prasīja, lai arī Berta liekas gulēt, taču viņa vēl arvien nemitējās prasīt, lai griežas atpakaļ.
Kad Baumanis nekādi nebija pierunājams, viņa sāka lūgties un visādi mīlināties apkārt, lai tas padodas viņas prātam.
Mīlinādamās Berta, Baumanim nemanot, izvilka no viņa jostas pistoli.
Rībiens — iekliegšanas — un Baumanis krakdams saļima uz sūnām, pašā sirdī trāpīts.
Nolādētā ragana! — viņš vēl izdabūja — tad raustīdamies izstiepās un nekustēdamies palika guļot asinīs, zaļajā mežā, pie Bertas kājām.
Ar šo ģeķi nekas cits nebija iesākams, — Berta murmināja, — Zārbergs tik un tā būtu viņu nogalinājis.
Aukstasinīgi viņa ķērās pie līķa aplaupīšanas: atņēma pistoles, dunčus un patronas un paglabāja savā kabatā. Miroņa kabatas pārmeklējot, tā atrada pilnu maku naudas, arī to viņa piesavinājās. Tad ar dunci sašķina krūmu zarus un sakrāva līķim virsū.
To padarījusi, viņa it mierīgi griezās pa to pašu ceļu atpakaļ, pa kuru bija nākusi, jo cerēja pie Zālupes atrast Zārbergu.
Mežmala jau gandrīz bija sasniegta, kad viņa izdzirda vīriešu balsis. Viņi nāca pa kādu teku. Ja tie bija Lipa Tuliana ļaudis, tad — tad viņu sagaidīja moku pilna nāve.
255. nodaļa IZBĒGUSI
Atgriezīsimies pie Gustes, kura ar Stafeli skrēja pa priekšu, saimniece ar kalpiem tiem pakaļ.
Netālu no meža malas Gustei pietrūka spēka un tā saļima uz ceļiem saimnieka priekšā, lūgdamās, lai viņu glābj, jo vairs nespējot skriet. Tas saimniekam deva jaunu drosmi, un viņš aizstājās Gustei priekšā.
Sieva, — viņš uzsauca saimniecei, — liec meiteni mierā! Viņa mums nekā nav darījusi, lai mēs to nodotu iestādēm. Lai viņa iet, es negribu viņas nelaimi.
Ko tu teici? — sieva nikni uzbļāva. — Ak tu te gribi kungu spēlēt, pintiķi, mājās tu arī dabūsi savu algu.
Tad, pret kalpiem pagriezusies, viņa pavēlēja sagrābt Gusti un vest atpakaļ.
Neviens lai neaiztiek skuķi! — saimnieks sauca.
Ņemiet viņu ciet, — saimniece kliedza, — citādi es jūs aiz- dzīšu.