Laidiet meiteni vaļā, jūs — dakšu varoņi, — iesaucās kāds vīrietis, no tuvējā meža malas nākdams.
Tas bija kāds apputējis jātnieks, pie zābakiem tam bijā pieši.
Kalpi saskaitās, ka svešais tos uzdrošinājies lamāt, un solījās viņam muguru mizot tā, ka šis ilgi atminēšoties.
Muti turiet, jūs — meslu bruņinieki! Taisieties, ka tiekat, jeb es atklašu uguni! — svešais, pistoli rokā turēdams, sauca.
Izbailes pārņēma visus vajātājus, un tie brēkdami aizskrēja atpakaļ uz muiželi.
Arī saimniece, Stafeli līdz raudama, bēga, cik jaudas.
Nu, jaunkundze, ko jūs te darāt, kā tad jūs te tikāt? — svešais jautāja.
Guste pacēla galvu.
Kaspars, — viņa murmināja.
Pilnīgi pareizi, — tas atbildēja. — Kaspars, viņas ekselences grāfienes Kozelas sulainis. Es laikam ierados īstā laikā?
Guste piecēlās.
Projām, projām, — viņa murmināja, — policija mani meklēs. Es nedrīkstu krist viņu rokās.
Jā, tā nu ir, — Kaspars norūca, — man jūs kaut kur jāpaslēpj, jo man vispirms jāizpilda savas pavēlnieces uzdevums.
Guste neatbildēja.
Tad Kaspars iesita sev pa pieri.
Kāds es esmu muļķis, — viņš iesaucās, — jūs jau vislabāk zināsit man atbildēt. Sakiet, jaunkundze, vai tas tiesa, ka Lips Tulians esot beigts?
Viņa stīvi uzlūkoja to.
Kā — kas?
Nu, viņš esot sadedzis līdz ar meža dzirnavām.
Meiča papurināja galvu.
Nē, tas nav tiesa. Lips Tulians ar lielāko daļu no saviem ļaudīm bija Gibihsteinā. Tagad viņš drupas bez šaubām būs atstājis.
Vai tā ir?
Nu, es tak zinu, — Guste atbildēja, — es jau dzīvoju pie viņa un kāda negadījuma dēļ iekritu Zālas ūdeņos.
Tātad virsnieks ir dzīvs?
Guste palocīja galvu.
Tas tik ir jauki, — Kaspars, rokas berzēdams, sacīja. — Tagad man vairs nav jāklīst apkārt pa mežiem, bet es tūliņ varu atgriezties Drēzdenē.
Ņemiet mani līdz, — Guste lūdza.
Sulainis bija izbrīnīts.
Vai tad jūs vairs nedomājat atgriezties pie Lipa Tuliana?
Nē, nē, es negribu, es vēlētos runāt ar grāfieni, — viņa teica.
. Kaspars ilgi nedomāja.
Viņš zināja, ka grāfiene savā laikā uz to labāko uzņēmusi Gusti.
Kādēļ lai viņš neizpilda skaistās skuķes vēlēšanos? — Nu labi, — viņš pēc brītiņa atbildēja, — es to darīšu labprāt. Mans zirgs ir īsts Goliāts, mēs jāsim visu cauru nakti, jo dienu mēs modinātu ziņkāri. Vai ne? Guste palocīja galvu.
256. nodaļa Čigānu meklēšana
Laupītāji Geijersburgā bija iekārtojušies gaužām ērti. Daudz nepūloties, tie saveda kārtībā dažas telpas un pagrabus, kur dzīvot un nolikt mantas.
Vēl trūka paša Lipa Tuliana, kuru visi gaidīja ar ilgošanos.
Vitorfs uzturēja stingru kārtību, visu ievērodams, un vienmēr bija uz kājām. Viņš jau nevarēja būt mierīgs. Viņa sirds lūza aiz mīlas, kura nekad nebija sasniedzama. Nabaga vīrs!
Viņš tik neizsakāmi mīlēja Elzbeti un arī Elzbete viņu, bet Elzbete bija mātei zvērējusi nekad nekļūt par laupītāja sievu, bet Vi- torfu zvērests saistīja pie laupītāju bandas un pie Lipa Tuliana.
Tā viņš dzīvoja un nīka, ilgodamies un tiekdamies pēc neiespējamā.
Kādā rītā agri Vitorfs izgāja apraudzīt sardzi un pašlaik pienāca, kad divi sargi bija sagūstījuši kādu svešu kungu.
Vai es pareizi redzu, — Vitorfs iesaucās, — virsnieks Sten- burgs?
Pareizi gan, — svešais atbildēja, — paldies Dievam, ka jūs atradu, jo es meklēju Lipu Tulianu.
Ko — jūs gribējāt pie mums nākt?
Nu jā, jo Lida tak esot šeit. Un man ar viņu jārunā, sakiet man, viņa droši vien ir tepat tuvumā?
Jūs nākat par vēlu, — Vitorfs, galvu kratīdams, atbildēja.
Un nu viņš Stenburgam pastāstīja visu, kā un kādēļ Lida aizgājusi līdzi čigāniem, arī to, ka viņš izsūtījis kādu spiegu meklēt čigānus, bet tas vēl atpakaļ neesot nācis.
Un man Lida jāmeklē vai līdz pasaules galam, — Stenburgs teica.
Ak, tik tālu čigāni vēl nav, — kāds no sardzes atbildēja, — es vēl šorīt vienu redzēju pa krūmiem slapstāmies.
Tad viņi nevar būt tālu no šejienes, — Vitorfs teica un uzlūdza Stenburgu nākt viņam līdz. Vispirms ievākšot ziņas, pēc tam iešot meklēt čigānus. Stenburgs pateikdamies sniedza Vitorfam roku, un šis to sirsnīgi paspieda, iedomādamies, ka ari viņš ne visai sen vēl bija valkājis virsnieka spožo mundieri, kamēr liktenis viņu no tā izdzina un padarīja par bēguli.
Tikko tie sasniedza pili, tā ieradās ari izlūks un paziņoja, ka čigāni apmetušies Pokavas ielejā, rūķīšu alās.
Un nu visi sagatavojās uz čigānu kvēpināšanu.
257. nodaļa Jaunās briesmās
Izdzirdot balsis, Berta ātri paslēpās aiz kāda krūmu pudura.
Troksnis ātri tuvojās, un drīz vien viss meža ceļš bija pilns apbruņotu vīru. Tie atgriezās no Gibihsteinas, un dažs labs bija aptītu galvu.
Pie Bertas slēptuves krūma bija avotiņš, un ievainotie zemnieki devās turp dzesēt slāpes.
Viņi ieraudzīja Bertu, kura izskrēja no krūma, bet, ātri skriedama, iekrita kādā bedrē.
Zemnieki viņu tūliņ apstāja no visām pusēm.
Berta gribēja izlikties nevainīga un sauca, lai tai palīdzot, jo viņa esot kritusi laupītāju nagos. Tā kā viņai vēl bija Baumanim atņemtais ceļa maisiņš, zemnieki ari ticēja un būtu izgājis labi, ja pašreiz nepienāktu jauns bars, kuru starpā atradās arī ciema vecākais.
Sis Bertu pamatīgi aplūkoja un, salīdzinājis ar rakstiem no Halles, kuros doktora slepkavas bija sīki aprakstīti, pavēlēja Bertu stingrā apsardzībā aizvest uz Halli.
Labi zinādamā, kas viņu Hallē sagaida, Berta mēģināja bēgt, bet tika saķerta. Izmisusi tā vēl divas reizes atkārtoja bēgšanu, bet nu jo stingrāk tika uzraudzīta, tā ka bēgšanas domas bija jāatmet.