Beidzot viņa iesāka lūgties un raudādama dievoties — raudādama un smaidīdama, dziļāko nevainību liekuļodama — bet rupjie zemnieki nebija piemānāmi — gājiens bez kavēšanās virzījās uz Halli. Berta vaimanāja pilnā kaklā.
Pa to laiku ļaužu baram tuvojās kāds jātnieks. Tas bija Bertu pazinis.
Pie'turiet — kas jums tur ar to meitu? — viņš uzsauca zemniekiem.
Berta līksmi iekliedzās, jo jātnieks bija Zārbergs.
Jūs šo meitu vedat ar varu, — Zārbergs nikni uzbļāva, — tūliņ laidiet vaļā, es to prasu, viņa ir man labi pazīstama halliete.
Kas jūs tāds esat? — ciema vecākais jautāja.
Es esmu tiesas priekšsēdētājs no Halles.'— Zārbergs nekaunīgi meloja, — un viņa ir kāda godājama pilsoņa meita — laidiet viņu tūliņ vaļā!
Mums ir dibinātas aizdomas, — ciema vecākais runāja, — un jums, kungs, es neticu, jūs nemaz neizskatāties pēc tiesas kunga.
Zārbergs redzēja, ka te nekādas ierunas nepalīdz, tamdēļ viņš gribēja tos pārsteigt. Un kliegdams — «Projām, jūs — salašņu, bars!» — viņš jāja zemniekiem tieši virsū.
Zemnieki atšķīrās, un Zārbergs, saķēris Bertu aiz elkoņa, uzrāva viņu uz zirgĻs un, piešus piespiedis, aizauļoja.
Noskrēju .i drošā vietā, viņi apstājās, un Zārbergs apjautājās, kā viņa izbēgusi no Lipa Tuliana.
Berta īsos vārdos pastāstīja visu, arī to, kā viņa nošāvusi un aplaupījusi Baumani.
Zārbergs viņu uzslavēja un teica, ka šiem tūliņ jādodoties projām no šejienes uz Bohēmiju. Viņš zobus vien grieza, ka Lips Tulians neesot Gibihsteinā sagūstīts.
Slepkavu pāris atkal bija kopā un kala jaunus plānus.
258. nodaļa Kritusi
Kaspars trakā steigā devās atpakaļ uz Drēzdeni.
Pirmajā dienā uzkavējušies kādā vientuļā viesnīcā, otrā rītā tie, gaismiņai austot, pie Pilnicas pils pārcēlās pār Elbu.
Pārcēlājs stāstīja Kasparam, ka laikam kaut kas svarīgs esot noticis, jo pils ieeju apsargājot kareivji.
Kaspars pateicās pārcēlājam, iedeva tam zelta gabalu un atstāja savu zirgu pie viņa.
Viņš negāja uz pils vārtiem, bet no otras puses pa slepeniem vārtiņiem iekļuva parkā.
Parkā tie satika grāfienes veco sulaini, kurš paziņoja, ka grāfiene atrodoties pilī. Kareivji pie vārtiem ļaujot visiem ieiet un iziet, vienīgi grāfiene nedrīkstot atstāt pili. Bet viņa kravājot mantas un vakar jau lielu dalu esot aizsūtījusi.
Kaspars ar Gusti iegāja pilī, kur tie pirmo satika Emmu.
Emma tūliņ paziņoja Hildai, un tā steidzīgi iznāca.
Nogurušo Gusti aizveda pie miera, un Kaspars paziņoja Hildai, ka Lips Tulians patiešām esot dzīvs. Hilda par to sirsnīgi priecājās.
Hilda savukārt pastāstīja Kasparam, ka grāfs Flemings viņas vietā pie karaļa iecēlis grāfieni Denhofu. Bet viņai vēl esot cerība savu spīdošo stāvokli atgūt un pēc tam Flemingam atriebties.
Lai to panāktu, būšot jāņem palīgā Venus tempļa noslēpumi. Kasparam nu viss esot jāsagatavo.
259. n o d a ļ a Mīlestības dēļ
Kad laupītāji izbēga no Gibihsteinas, tanī acumirklī pie viņiem ieradās arī Lips Tulians.
Zemniekus tie būtu varējuši ļoti viegli atsist, bet Lips Tulians to ieskatīja par neapdomību, un viņi klusībā noklausījās zemnieku kautiņā pils drupās.
Noklausījies par Bertas un Baumaņa izbēgšanu, vš'š pavēlēja doties projām.
Vēl bija nakts. Un viņiem bija ļoti jāsteidzas, bet, gaismai austot, tomēr izdevās sasniegt lielo Adlersbergas mežu.
Bet te nevarēja atrast paslēptuvi pret kareivjiem. Uz kurieni tagad?
Jā, kas to lai pasaka. Varēja dzirdēt kareivju pulkus tuvojamies.
Tā gaidīt nevarēja. Otrā pusē mežam atkal bija klaji lauki.
Lips Tulians domāja.
Tas pavēlēja pār mūri pārrāpties pils parkā. Tur nu visi salasījās attālā stūrī, biezos krūmos, kur nogurušie vīri tūliņ atlaidās zālē atpūsties.
Bungu troksnis vēstīja, ka kareivji vairs nav tālu. Tamdēļ Lips Tulians nebija mierīgs un kopā ar Zamuelu aizgāja apskatīt parku.
Briesmas ātri tuvojās. Bungu troksnis un ieroču žvadzoņa bija gluži tuvu.
Kāds cilvēks viņus bija manījis un uzdevis kareivjiem, tādēļ tie uz karstām pēdām dzinās pakaļ. Nobažījies Lips Tulians skatījās uz pils pusi.
Nu mēs esam ķezā, — Zamuels teica.
To es zinu, — virsnieks atbildēja, — bet cita ceļa arī mums vairs nebija.
Tanī acumirklī no pils puses nāca kāda vieglā rīta tērpā ģērbusies dāma ar vaļējiem matiem. Lipu Tulianu ieraudzījusi, viņa kā meitene ātri tam pietecēja klāt. Viņas acīs mirdzēja asaru pērles.
Te jūs esat! — viņa iesaucās. — Tagad es zinu, kas ir tas, kurš mani glāba un uzturas manā parkā. Es to zinu, jo kareivji jūs visur meklē. Ak, es to jau nojautu! Jūs esat Lips Tulians …
Jā, tas es esmu.
Viņa uzspieda roku uz sirds.
Es nemierīgi stāvēju pie loga un redzēju, kā vīri ienāca parkā.
Tie ir mani ļaudis, viņi ir tur krūmos, — Lips Tulians atbildēja.
Vai jūs neiesit mani nodot? — viņš jautāja tālāk.
Es … es lai jūs nodotu, — viņa stostījās, asarām birstot.
Nu jā, es tak esmu laupītājs — ienīstais.
Un tomēr goda vīrs caur un cauri. Jums ir godīga dvēsele. Bet še jūs nevarat palikt, — viņa teica.
Atstājiet mani likteņa varā — viņš sacīja, — es esmu vīrs, kas baiļu nepazīst. Es vairāk reižu esmu skatījies nāvei acīs — varu arī mirt. Ejiet, cienījamā dāma, jūs tak nevarat man palīdzēt.
Es gribu palīdzēt, — viņa teica, Lipu Tulianu pie rokas paņemdama, — nāciet ar saviem ļaudīm. Te netālu ir kāda vieta, kur kareivji nemeklēs. Atri, ātri, kareivji jau ir pie pils.