Lips Tulians klusiņām iesvilpās, un acumirklī sapulcējās visi viņa vīri. Pilskundze gāja pa priekšu, un laupītāji viņai sekoja. Kundze tos pieveda pie kapenēm, atslēdza durvis un ielaida laupītājus iekšā, iedeva slēdzamo, lai aizslēdzot no iekšpuses, un paņēma Lipu Tulianu sev līdz, lai tam parādītu, kur tālāk var glābties.
Nu, es tiešām esmu ziņkārīgs, kas nu būs, — Zamuels teica biedriem, — tādā slēptuvē mēs nekad neesam bijuši.
Ak, pārmaiņa taču noder. Un virsnieka laime ir saprotama. Skaistā dāma viņu mīl. To jau varēja viņas acīs lasīt. To viņa darīja aiz mīlestības, tīras, karstas mīlestības pret virsnieku.
260. nodaļa UZBRUKUMS ROĶIŠU ALĀM
Pa Bohēmijas ieleju soļoja apbruņotu vīru bars. Tie bija Gei- jersburgas laupītāji, kurus vadīja Vitorfs. Vadonis gāja pa priekšu, sarunādamies ar Maksi Stenburgu, kādreizējo zviedru virsnieku.
Viņi devās uz čigānu nometni atsvabināt Lidu, kā arī atņemt nolaupītos zirgus.
Vitorfs stāstīja Stenburgam, ka tad, ja Lidu atsvabinātu, viņa jāved uz Geijersburgu. Stenburgs teica, ka tad arī Lidas tēvam, vecajam pulkvedim Greifensteinam, jāļaujot Geijersburgā apmeklēt savu bērnu. Par viņa klusuciešanu Stenburgs galvoja ar savu muižnieka goda vārdu.
— Ar muižnieka goda vārdu, — Vitorfs atkārtoja, — kamdēļ jūs man atgādināt pagājību. Arī es reiz valkāju lepnu muižnieka vārdu. Bet tagad tas ir iznīcināts.
Fon Stenburgs brīnīdamies skatījās uz jauno cilvēku, kura acīs bija lasāmas viņa dvēseles ciešanas. Par Lipu Tulianu jau viņš bija dzirdējis, ka tas esot no muižnieku kārtas, un nu atradās vēl viens jauns cilvēks, kurš pametis muižniecību un kļuvis par laupītāju.
Likteņa neizdibināmie ceļi.
Stenburgs vēl gribēja ko jautāt, bet Vitorfs to pārtrauca:
— Nerunāsim vairak par to, kas ir pagājis un izbijis, lai pagājība dus miera.
Maksis fon Stenburgs juta, ka šīs atmiņas Vitorfam ir sāpīgas, un tadeļ ierunājās atkal par gaidāmo uzbrukumu.
Tagad bars iegriezās aizā, kura no upes ieveda klints klēpī.
Augša uz klintīm čigāni jau bija pamanījuši tuvojošās briesmas.
Vitorfa ļaudis sadalījās garā līnijā, lai vieglāk ieņemtu ieeju. Siklers un Ekolds vadīja katrs savu spārnu, un Vitorfs izdalīja pavēles. Arvien ciešāk tie ielenca klintis un tuvojās uzkāpjamai vietai. Te augšā iesākās kustība, un čigāni gāza lejā akmeņus un klints bluķus. Bet laupītāji šāva, tiklīdz parādījās kāda čigāna galva, un tas tūliņ saļima.
Tā cīņa turpinājās labu laiku.
Beidzot Maksim izdevās atrast citu slepenu teku, kas veda uz klintīm, tur augšā nebija neviena čigāna un arī neviena akmens, ko velt pretī. Vitorfs aizgāja to paziņot saviem biedriem. Puse palika turpat šaujot, bet otra puse devās Vitorfam un Stenburgam līdz — sturmēt klintis.
261. nodaļa Māņticīgais galma maršals
Hilda ar satrauktiem nerviem gaidīja ziņas no Drēzdenes.
Ka Augusts Stiprais pats vairs Pilnicā neieradīsies, tas bija skaidrs, jo viņas ienaidnieki bez šaubām pielika visas pūles, lai valdnieku arvien vairāk atsvešinātu no skaistās mīļākās.
Kaspars ziņoja, ka Drēzdenē sarīkoti lieliski svētki, kuru degpunktā esot grāfiene Denhofa.
— Tas man galvas sāpes nedara, — Hilda šādās reizēs smiedamās mēdza sacīt, — karalis mani nevar aizmirst un tamdēļ tas ar varu mēģinās apslāpēt sirdsbalsi. Es savu spīdošo lomu tomēr spēlēšu tālāk, jo nav šaubu, ka es vēl vienmēr esmu skaistā grāfiene Kozela.
Guste apdzīvoja dažas istabas blakus Hildas istabām, un dzirnavnieka meita bija uz labāko apgādāta un apkopta. Hilda acīmredzot bija apņēmusies kaut ko darīt un ņemt Gusti talkā.
Šimbrīžam tā meiču apbēra dāvanām.
Vakardien Drēzdenē atkal svinēti lieli svētki. Kaspars bija tajos piedalījies un tamdēļ zināja stāstīt:
Grāfiene Denhofa sēdēja ratos, kurus vilka seši balti brieži. Karalis gāja blakus un izskatījās bāls un saīdzis.
Hilda uzgavilēja un teica, ka karalis to visādā ziņā nebūšot aizmirsis, no jauna iecelšot godā, un viņa zvērēja saviem ienaidniekiem briesmīgi atriebties.
Te ienāca Emma un pieteica galma virsmaršalu fon Levendālu.
Ak, tas ir viens no maniem ienaidniekiem, — grāfiene teica, — labi, es viņu pieņemšu, lai viņš ienāk.
Kaspars un Emma atkāpās.
Hilda paskatījās spogulī — viņa vēl bija ļoti skaista.
Maršals Levendāls bija resns un neveikls kungs. Viņš ienāca, un tie stāvēja viens otram pretī.
Tik agri apmeklētāji, — Hilda vienaldzīgi iesāka.
Viņa majestātes pavēle, — resnis aizelsies sacīja, — iet pārī visam.
Ļoti pareizi — bet vai nepiesēdīsiet, — Hilda teica.
Levendāls apskatījies iekrita kādā atzveltnes krēslā, smagi atņemdams elpu.
Es ierados kādā svarīgā lieta, ekselence, — virsmaršals sacīja. — Valdnieks vēlas, lai jūs atkāpjaties no sava īpašuma un tas atkal pārietu viņa īpašumā.
Ko? — Hilda uztraukta iesaucās. — Tas ir pret…
Es zinu — zinu! — maršals viņu pārtrauca. — Jums ir dokuments ar valdnieka parakstu. Par Pilnicas pili valdnieks grib izmaksāt lielu summu un bez tam vēl pielikt skaistu summiņu par dokumentu.
Sis dokuments nekad neizies no manām rokām, — Hilda sacīja, — es to labi esmu paglabājusi.
Bet vina majestātei dokuments ir vajadzīgs, — maršals piebilda.
To es ticu, — Hilda atteica, — un zinu arī, ka ir jau mēģināts šo dokumentu atņemt ar viltu.
Ekselence, — kas tie par vārdiem, neaizmirstiet, ka karalis …
Kurš tad runā par valdnieku, — Hilda to pārtrauca, — es tik runāju par ļaudīm — saviem ienaidniekiem. Bet lai viņi velti nepūlas, dokuments jau sen vairs nav Saksijā, bet drošā vietā ārzemēs. Ne par visu pasaules mantu es to neatdošu — jūs dzirdējāt, virs- maršala kungs!
Es visu dzirdēju, bet domāju, ka ekselence apdomāsies.