Nekad — tas ir mans pēdējais vārds!
Un ekselence patiešām dokumentu neatdos? — maršals vēl jautāja.
Nē un nekad!
Pat ne par milzu summu?
Ne par visu pasaules naudu! — Hilda atteica.
— Vai ekselence par Pilnicas pili ari tāpat domā? — viņš jautāja.
Es arvien labprāt esmu te dzīvojusi, tomēr es negribu prasīt, lai pili paturētu, tādēļ ka beidzamā laikā te savādas parādības traucē mieru.
Maršals bija gaužām māņticīgs un bailīgs.
Kādas savādas parādības? — viņš uztraukts jautāja.
Nu jā, — grāfiene atbildēja, — pašā pilī arī reizēm spokojas uņ Venus templī it sevišķi.
Un tur spokojas? — Levendāls atkārtoja.
Nu jā, vai neesat dzirdējuši, ka apakšā, Venus templī, staigā grāfienes Rohlicas gars?
Pirmā dzirdēšana, — virsmaršals, bailīgi apkārt skatīdamies, atbildēja. Vai tik pašreiz neparādīsies kāds spoks?
Zināms, ka viņš jau daudz par to bija dzirdējis, jā, pats karalis reiz bija stāstījis par ērmoto parādību.
Es to pateikšu karalim, — viņš sacīja, — un mans uzdevums ir galā.
Lūdzu — dariet to, — Hilda atbildēja, — jūs zināt manu atbildi: Pilnicu es gribu atdot, dokumentu nekad!
Viņa paklanījās un izgāja no salona, un Levendāls, kā ļaunu garu gaiņāts, pa galvu pa kaklu izmetās laukā un ielēca savā karietē.
* * *
Nedaudz stundu vēlāk virsmaršals pieteicās pie ministra Fleminga.
Vēl nebija lāga pieteikts, kad Levendāls jau pats ieskrēja, bāls ka kaļķis, un iekrita kādā kjēslā, saukdams: • — Grāfiene Kozela … Odeni — mani ķers trieka!
Flemings paņēma no galda ūdens karafi un izlēja draugam uz galvas.
Levendāls sāka rāties, ka ministrs viņu samērcējis pavisam slapju.
Flemings taisnojās, ka tas tak esot labāk nekā mirt ar trieku pašos labākajos gados.
Tad piesteidzās sulaiņi un ņēmās virsmaršalu slaucīt.
Kas jūs tā uztraucis? — ministrs jautāja.
Grāfiene Kozela dokumentus neatdod, un karalis man uzdeva tos visādā ziņā dabūt atpakaļ. Nu — tas nu vēl nebūtu nekas, bet, kad es karalim stāstīju, ka Pilnicā spokojas, viņš uzdeva man pašam ar pāris virsniekiem naktī Venus templī pārliecināties, un tā ir mana nāve. Ko domā, draugs, ja tie velni tur man…
Ej nu ej — es spokiem neticu, — ministrs atbildēja, — bez tam virsnieki jau tevi apsargās.
Ko? Virsnieki aizskries, un es — resns un stīvs — es nevarēšu. Velns mani sagrābs.
Bet es tev došu tādus virsniekus, kas paša velna nebaidas.
Tas viss neko nelīdz, no gariem man pārlieku bail, — virsmaršals vaidēja un nebija apmierināms.
262. nodaļa Pie klints sienas
Nelaidiet nevienu klāt — gāziet akmeņus virsū! — pavēlēja čigānu virsaitis Kremo. Viņš pats vēl nevarēja piecelties, bet gulēja, ārstēdamies no kritiena pa logu Greifensteinas pilī.
Netālu no viņa gulēja ievainotā Fatima.
Vecā čigāniete, Kremo māte, rīkoja un komandēja čigānus uz pretošanos. Vecene pamanīja, ka daļa laupītāju atšķiras un iegriežas uz slepeno taku.
Drīz arī kāds jauns čigāns paziņoja, ka laupītāji pa stāvo klinti kāpjot augšā.
Te nekā nevarēja aizkavēt uzbrukšanu, un čigāni jau domāja padoties, kad ievainotā Fatima tos pasauca pie sevis.
Es zinu padomu, mums būs līdzēts. Uzklausiet, ko jums teikšu.
* * *
Ārpusē turpinājās varonīga cīņa. Čigāni vēla akmeņus pa stāvo taku.
Vitorfs pavēlēja šaut, un pieci no brūnajiem zeļļiem saļima, bet pārējie aizbēga.
Laupītāji uzkāpa bez kādiem kavēkļiem. Pa priekšu gāja Vitorfs ar Maksi fon Stenburgu.
Augšā nebija neviena čigāna, un laupītāji jau gribēja pa plaisu doties alā, kad piepeši alas spraugā kaut kas sakustējās.
Lida! — jaunais virsnieks iesaucās.
Jā, tā bija Lida. Rokas tai bija sasietas uz muguras, un vecā čigāniete ar kādu čigānu to veda, asus dunčus rokā turēdami.
Ja vēl vienu soli nāksit tuvāk — mūsu dunči būs Lidai sirdī! — vecene uzsauca Vitorfam un Stenburgam.
Lida — tavs vecais tēvs tevi gaida Greifensteinas pilī. Tu neesi čigānu bērns, bet muižniece, — Maksis teica.
Ak, kaut es būtu mirusi — es nevaru lauzt savu zvērestu.
Vitorfs redzēja, ka, ja Lidu grib taupīt, tad pašreiz nekas nav
<darāms, tamdēļ viņš pavēlēja iet atpakaļ. Projām iedams, viņš uzsauca čigāniem:
Ja Lidai kaut drusciņ no jums būs jācieš — es jūs visus tepat alā sagrauzdēšu.
Maksis vēl acumirkli palika stāvam.
Lida, — viņš sāpīgi iesaucās, — tavs vecais tēvs tagad otrreiz pazaudē tevi, un es — tu nezini, ko es pret tevi jūtu!
Nesāpini mani tā, — Lida iesaucās, — es mīlu tevi — tik dziļi un sirsnīgi. Bet še — zemes virsū, mums laimes nebūs. Viņā pasaulē — tur tu atradīsi savu mīļo līgavu. Dzīvo vesels, mīļais!
Vecene ierāva Lidu atpakaļ alā.
263. nodaļa Ienaidnieku ielenkti
Adlersbergas kundze aizveda Lipu Tulianu pie kāda pīlāra, pašķīra lapu viju un paspieda pogu. Pīlārs pagriezās, un nu bija redzama ieeja.
Viņi abi iegāja, un pīlārs atkal aizgriezās, aiztaisīdams ieeju.
Tad viņi kāpa lejup, kundze attaisīja durvis, un viņi atradās plašā kapeņu telpā.
Kundze nu parādīja Lipam Tulianam šauras akmeņu trepes, kur augšā esot viņa ļaudis. Ja kareivji tos meklētu augšā, lai viņš tos vedot lejā, kur tie patiešām būšot drošībā. No šejienes kāds gaņģis veda uz pili, pa to viņi aizgāja raudzīt, ko dara kareivji.
Augšā, pilī, kundze viņu atstāja kādā istabā, kas atradās blakus viņas istabai, lai Lipam Tulianam būtu izdevība visu dzirdēt.
Kundze darīja visu, lai tik glābtu Lipu Tulianu — viņš to saprata un redzēja, ka tā bija mīlestība, kas uzupurējās par viņu.