* * *
Pilskundze tikko bija apģērbusies, kad tai pieteica kādu virsnieku. Viņa pavēlēja ielaist, un tas ienāca, neveikli sveicinādams.
Žēlīgā kundze, — virsnieks iesāka, — es esmu rotas komandieris, un mēs gūstām laupītāju vadoni Lipu Tulianu, viņš ar savu bandu esot ienācis Adlersbergas mežā. Zemnieki to redzējuši.
Vai jūs viņu atradāt? — kundze jautāja.
Ne, — bet mani ļaudis apgalvo, ka viņi esot pari mūrim iekāpuši parkā.
Manā parkā — nē, tas nu nav iespējams!
Lipam Tulianam nekas nav neiespējams, — virsnieks atbildēja, — viņš jau vēl neticamākas lietas pastrādā, un ļoti var būt, ka viņš atrodas parkā. Tamdēļ es lūdzu atļauju pārmeklēt parku.
Protams, parka vārti tūliņ tiks atslēgti.
Istabas meita gāja padot atslēgas, un tai līdzi izgāja arī komandieris.
Tiklīdz komandieris bija prom, kundze aizbultēja durvis un aizsteidzās pie Lipa Tuliana. Viņa to tūliņ aizsūtīja, lai ved savus ļaudis kapeņu velvē un no turienes gaņģī, kur tie būs labi paslēpti, bet pats lai tūliņ nākot atpakaļ sarunāt, kā varēs izbēgt.
Parkā kareivji izmeklēja visus krūmus un kaktus. Kundze skatījās augšā pie loga. Tā pagāja baiga stunda.
Lips Tulians jau sen varēja būt savus ļaudis ievedis slēptuvē, un kundze ar nepacietību gaidīja viņa atgriešanos, jo viņai bija ar to vēl ļoti daudz kas jāpārrunā. Kareivji vēl arvien meklēja pa parku.
264. nodaļa Mantas racējs
Un es jums saku, svešais ir augsti mācīts kungs. Es vis neesmu no muļķu muižas un pazīstu pasauli. Bet arī viņš neļausies sev zobus apvārdot.
Ak ko, es domāju, ka tas ir labs blēdis, kurš mānās ar saviem hokuspokusiem. Es gan ar viņu neielaidīšos.
Šī saruna notika labākajā Citavas viesnīcā, kur vietējie pilsoņi strīdējās savā starpā.
Pirms dažām dienām viesnīcā bija apmeties kāds glīti ģērbies kungs ar smagiem ceļotāja čemodāniem un mantām; tas rīkojās ar neredzētiem instrumentiem un, tā kā viņš nebija lepns un iedomīgs, tad neilgā laikā starp pilsoņiem ieguva dažus cienītājus.
Starp viņa cienītājiem bija kāds drēbnieks, divi rātskungi un miesnieks; tie viņu cienīja un aizstāvēja.
Kāds resns maiznieks runāja pretī un vienmēr strīdējās, ka svešais esot krāpnieks un blēdis, no kura vajagot piesargāties.
Kamēr tie vēl runāja, svešais no savas istabas ienāca viesu zālē un apsēdās pie galda. Vīnu iebaudījis, viņš iesāka stāstīt par vecā Ojbinas klostera bagātībām, kuras tur guļot apslēptas un kuras gluži viegli esot dabūjamas — saprotams, ne jau nu kuram katram, bet «garu saucējam».
Vienīgi maiznieks tam runāja pretī, bet visi pārējie svešiniekam piekrita, tamdēļ arī maiznieks aizgāja agrāk, negribēdams klausīties - tādas pasaciņas, kā viņš izteicās.
Drēbnieks, miesnieks, viesnīcnieks un abi rātskungi vēl ilgi palika, klausīdamies svešinieka gudrībās. Tā kā svešajam bija ļoti grūti izsaucams vārds, tad to godāja par rātskungu.
Rātskungs redzēja, ka ticētāju netrūkst. Šovakar viņš pabeidza, teikdams, ka viņam vēl daudz jānodarbojoties ar studijām, un atvadījās līdz rītvakaram.
265. nodaļa SIRDSSĀPES
Laupītāji spļaudīdamies kāpa pa stāvo klints taku lejā.
Vitorfs bija ļoti sašutis.
Ar varu tur neko nevar iesākt, — viņš teica Stenburgam, — brūnie nelieši var nodurt Lidu. Šādos brīžos tie ir galīgi traki.
Bet kas nu būs? — Stenburgs jautāja.
Vitorfs domāja.
Cits nekas neatliek, — viņš teica, — es izlikšu sardzi visapkārt ruķīšu alām, lai neviens nevar iziet.
Bet ja alām atrodas citas izejas? — Maksis jautāja.
Nebūs vis, jo, ja kāda nebūt izeja būtu, tad mēs neviena čigāna vairs neatrastu. Tie sen jau būtu projām.
Bet man sirds vai lūzt — ai, tās sāpes!
Es saprotu, draugs, sirdssāpes. Arī mani nomāc tāda pati mīlestība, un es tur it neko nevaru darīt.
Virsnieks spieda Vitorfa roku, tādēļ ka Vitorfs arī reiz bija bijis lepns muižnieks un virsnieks, kuru tumša pagātne bija padarījusi par laupītāju.
Vitorfs izdalīja pavēles, un Siklers ar Ekoldu aizgāja ierīkot sardzi.
Ugunskuri atspīdēja, un čigāni saprata, ka viņi tiek ielenkti.
Vecā čigāniete to paziņoja savam slimajam dēlam Kremo. Nu bija labi jāapdomā, ko darīt. Vecene netika uz ieleju ne pēc zālēm, ko ārstēt slimnieku. Un pārtikas arī drīz vien pietrūks.
Kremo lādējās un skaitās, bet ar to nekas nebija līdzēts. Nolēma pretoties līdz beidzamajam un Lidu ne par ko neizdot ne viņas tēvam pulkvedim Greifensteinam, ne līgavainim Stenburgam, kuriem abiem Kremo bija zvērējis nāvi'.
Bet čigānu banda nebūt neraizējās. Tie ēda un plītēja uz nebēdu, nekā netaupīdami, kā arī neapdomājās, ka vecene gribēja paglabāt ēdamo citām reizēm. Tie izsmēja un mēdīja .veceni un jo trakāk aprija visu, nemaz neapdomādami, ka bads jau, tā sakot, klauvē pie durvīm.
266. nodaļa GALMA VIRSMARŠALA BAILES
Nu brauc — karalis sūta kādu savu uzticamo, — Hilda, pa logu skatīdamās, uzsauca Emmai. — Tas ir virsmaršals Levendāls. Vai viss ir labi sagatavots?
Uz labāko, ekselence. Kaspars ar Gusti ir savās vietās, — Emma atteica.
Tas ir labi — lai nu nāk virsmaršals. Apķērības viņam nav, bez tam viņš ir ļoti māņticīgs un bailīgs. Mums izdosies.
Kariete ieripoja pagalmā. No tās izkāpa virsmaršals un vēl divi virsnieki.
Hilda saposās uz saņemšanu, paskatījās spogulī, — jā, tiešām, viņa vēl bija ļoti skaista.
Ļauni smaidot, tā saņēma ienācējus. Bet virsmaršals drebēja kā apšu lapa.
Kas jums kaiš,-ekselence, jūs jau drebat kā drudzī? — Hilda javjtāja.
Jā, jā, drudzis … aukstums … drebuļi, — tas stostījās.