Apmeklējums tik vēlā stundā, laikam būs kas svarīgs? — Hilda turpināja.
Majestāte pavēlēja, — viņš stostījās, — pavēlēja, ka man jāpārliecinās, cik tai spoku lietā … ir patiesības … jā … jā … jāpārliecinās …
Ak tā, tā spokošanās Venus templī, jā, tas patiešām ir briesmīgi. Ap pusnakti šie ķēmi redzami, jūsu ekselence šonakt tos redzēs.
Levendāls vēlējās labāk būt simtu jūdžu tālumā.
Es neticu … — Levendāls murmināja.
Jūs redzēsit, — Hilda atbildēja, — ja kāds spokiem vispār netic, tad es tā biju. Bet tagad es redzēju — es pati uz tiem izšāvu.
Un nu? — Levendāls stostījās.
Ar lodēm tiem neko nevar izdarīt, tiem nevar iešaut, — Hilda stāstīja.
Bet vai jums nekas ļauns nenotika? — virsmaršals jautāja.
Toreiz nenotika, bet vai spoki ar kungiem tāpat apiesies — nezinu.
Bet man karalim jāpaklausa, lai man nez' kā arī bail!
Hilda pacienāja viesus ar vīnu un dažādiem gardumiem; viņa prata ar virsniekiem tērzēt un reižu reizēm iemeta arī pa vārdam, kas Levendālam sacēla drebuļus.
Tā ātri aiztecēja stundas. Pulkstenis nosita desmit, vienpadsmit, un spoku stunda tuvojās.
Tagad varam iet uz Venus templi, — Hilda teica. — Laiks vairs nav tālu, kad rēgi izkāpj no kapiem.
Levendāls nodrebinājas, bailīgi apkārt skatīdamies.
Hilda apmeta ap pleciem baltu mēteli un gāja pa priekšu, aiz viņas sekoja virsnieki, Levendāls un beidzot — Emma.
Vai tad tur neviens sulainis neuzturas? — Levendāls jautāja.
Kurš tad tur dzīvos? — Emma, durvis slēgdama, atbildēja.
Bet kā tas viss beigsies? — Levendāls baiļojās. — Ja nu tie spoki paliek nikni un sāk mums uzbrukt? Neviena nav, kas varētu tos atturēt. Virsniekiem ir garas kājas un grāfiene skrien kā vāve- rīte, tik es — nelaimīgais — ar savām stīvajām kājām nemaz nevaru paskriet.
Pa tam bija sasniegta noslēpumainā telpa. Uztrauktais Levendāls lūdza virsniekus, lai tie neaiziet tik ātri un pagaida arī viņu — jau esot kaut kur iegrabējies.
Nu Hilda savus viesus ieveda lielajā zālē. Se kādreiz karalis bija viņas pavadībā redzējis dīvaino parādību.
Hilda atlaidās kādā atzveltnes krēslā.
Pa augstajiem logiem ieplūda zilgana gaisma un apspīdēja visus priekšmetus. Drausmīgs klusums — Levendāls svīda aukstus baiļu sviedrus.
Tur, tanī kaktā, mēdz parādīties spoki, — Hilda sacīja virsniekiem. — Tur arī karalis redzēja. Un viņi še Venus templī parādās gandrīz katru nakti, pilī es neesmu manījusi.
Vai grīda ir pārmeklēta? — kāds virsnieks jautāja.
Jā gan, tur viss ir kārtībā, šis apstāklis jau padara šo lietu neizprotamu, — Hilda atbildēja. — Lūdzu, ekselence, nāciet tuvāk, še varēs skaidrāk redzēt.
Pateicos, es palikšu tepat, — virsmaršals atbildēja, sviedrus slaucīdams.
Tagad visur valdīja klusums — visi gaidīja pusnakts sitienu.
Kāds gan šis spoks parādīsies?
267. nodaļa PIRMĀ MĪLA
Adlersbergas pilskundzes kalpone pieklauvēja pie savas kundzes buduāra durvīm.
Vai kareivji aizgāja? — jaunā pilskundze jautāja kalponei.
Vēl ne, virsnieki ir saniknoti un nolēmuši katrā ziņā sagūstīt
laupītājus. Viņi ir pārliecināti,' ka laupītāji še kaut kur paslēpušies.
Ja kareivji še vēl paliek, tad arī viņam — skaistajam, cēlajam vīrietim vēl jāpaliek še, viņam — kuram pieder mana sirds.
Labi, — viņa noteica kalponei, — ja atgadās kas jauns, tad paziņo man .— tagad vēlos palikt viena. Ja kareivji prasa uzturu, tad dod.
Kundze pieslēdza durvis, bet tad ātri pa otrām durvīm aizsteidzās uzmeklēt Lipu Tulianu.
Ak, še jūsr esat, — skaistā dāma iesaucās, — kur atrodas jūsu ļaudis?
Kapu velvē!
Viegli, it kā nejauši tā pieslīdēja tuvāk Lipam Tulianam.
Tas, ievērojis viņas trīsas, paņēma savu mēteli un aplika to ap viņas slaido stāvu.
Nekustēdamās un klusa tā mīļi uzlūkoja Lipu Tulianu. Neviens vēl viņu nebija aizskāris, pat ne viņas sirmais vīrs, kuru tā bija kopusi līdz pēdējam brītiņam. Jā — viņas sirdī bija pamodusies mīlestība — pirmā mīlestība.
Es jums pateicos, — viņa sacīja, — bet nāciet man līdz, es jūs ievedīšu telpā, no kurienes jūs varēsit skatīties, ko dara kareivji. Tie tūliņ vēl neaizies, bet jūsu ļaudīm neklāsies slikti.
Kundze, pa gaņģi nākdama, bija sabridusi kājas, jo tur bija ūdens. Tamdēļ Lips Tulians, atpakaļ ejot, tai vairs neļāva brist, bet paņēma uz rokām un nesa kā paijiņu. Viņa tam apķērās ap kaklu.
Nabaga pilskundze! Viņa ar visu savu pirmo karsto mīlestību pieķērās tam vīrietim, kurš — kaut arī godīgs — nevarēja viņu aplaimot.
Augšā, istabā uznesis, viņš to palaida vaļā.
Kundzi pārņēma neizsakāmas laimes jūtas.
Palieciet še! — viņa lūdzoši sacīja, mīli skatīdamās viņā.
Kamēr kareivji aizies? — viņš jautāja.
Nē, nē, jums jāpaliek ilgāk, — viņa atbildēja. — Jūsu ļaudis varēs iet kalnos, bet jūs … ak, es …
Viņa spieda roku uz sirds.
Tad man pilī jāpaliek uz ilgāku laiku? — viņš lēnām jautāja.
Jā! — viņa izdvesa.
Cik ilgi?
Arvien, arvien, — viņa čukstēja, — ak, paklausiet mani, iesāciet citu dzīvi!
Un kas tur lai iznāk? — Lips Tulians jautāja. — Ja jusu ļaudis mani ieraudzīs pilī, jā, varbūt vēl pazīs …
Neviens cits jūs neredzēs kā mana uzticama kalpone, un tā prot klusēt.
Tad man jābūt puslīdz kā cietumā, — viņš teica, — varbūt šai mazajā telpā?
Ak nē, nē, — viņa iesaucās. — Manas istabas būs arī jūsējās. Ak, lepnais, briesmīgais vīrieti, ko lai vēl jums saku, vai jūs tai nemaz nejūtat līdz, kura jūs tik sirsnīgi mīl.
Tomēr tik tālu, — viņš sacīja, — jā, jā — es visiem nesu nelaimi — visiem.
Palieciet še, — viņa runāja, — atsakieties no laupītāju dzīves, es piederēšu jums uz mūžu. Es mīlēšu jūs, jā, es dzīvošu vienīgi jums. Es jūs mīlēšu, kā vēl neviens vīrietis pasaulē nav mīlēts — ak, es vairāk nevaru, es nelaimīgā, ko lai es daru?