Jums iedegusies sirds, — viņš sacīja, — jā, mīla jūs mācīja runāt. Arī es reiz mīlēju kādu būtni, kuras dienas tagad paiet klosterī. Un es pats piederu saviem ļaudīm, pie kuriem mani saista briesmīgs zvērests.
Viņa to vairs nedzirdēja.
Ģībonis bija aptumšojis viņas apziņu, un Lips Tulians viņu maigi atguldīja atzveltnes krēslā.
268. nodaļa KĀ MUĻĶUS ĶER
Citavas viesnīcā atkal bija sapulcējušies viesi, tik maiznieka nebija.
Tur bija arī svešinieks, kurš acīmredzot vairījas runāt par mantas rakšanu.
Drēbnieks viņu ļomēr ievilka sarunā.
Svešais, kaut arī negribot, izteicās, ka nākamās naktīs iešot mantu rakt.
Drēbnieks nemaz nevarēja rimties, tas plijās svešajam virsū, lai šo ņemot līdz.
Tāpat arī miesnieks un abi rātskungi katrs par sevi mēģinaja ar svešinieku biedroties.
Svešais tos ieaicināja pie sevis, katru savā laikā. Bet tie nezināja, katrs domāja, ka viņam vien ir, lemts piedalīties mantas rakšanā.
Drēbnieks bija uzaicināts ap pulksten desmitiem vakarā.
Svešais viņu laipni saņēma. Galds bija apkrauts grāmatam un burvju rīkiem. Blakus stāvēja izbalojis miroņa galvaskauss. Svešais rādīja kādu latīņu grāmatu, un, tā kā drēbnieks to nesaprata, tad svešais, pārtulkoja:
Ja naudu grib izrakt, bez uzdotām ceremonijām un garu pie- saukšanas, vēl vajag apgādāties ar naudas summu. Nauda pievelk naudu, un, kad tai vietā, kur nauda aprakta, ierok kādu naudas summu — sen ieraktā bagātība ceļas augšā un viegli dabūjama.
Јvešais aiztaisīja grāmatu, jautādams:
Nu, vai dzirdējāt?
Visu dzirdēju — visu, — drēbnieks atbildēja.
Labi, — svešinieks sacīja, — jūs varat piedalīties, bet jums jāsagādā vismaz septiņi vai astoņi simti dālderu, ko ierakt.
Drēbnieks solījās naudu sagatavot, un svešinieks viņu uzaicināja nākošā vakarā1 ierasties ar naudu. Bez tam piekodināja ciest klusu.
Tāpat arī miesnieks un ab,i rātskungi tika uzaicināti katrs savā. vakarā. Svešais jau zināja, kamdēļ tā bija vajadzīgs.
269. nodaļa PARĀDĪBA
Spoku stundai tuvojoties, galma virsmaršals trīcēja un drebēja- kā apšu lapa.
Piepeši Hilda piegrūda tuvākajam virsniekam, rādīdama uz zāles grīdu.
Uz grīdas bija redzams mazs, balts mākonītis lodes lielumā. Tas iesāka stiepties un plesties un izvērtās milzīgi liels. Tad tas atkal kļuva mazāks, pieņemdams cilvēka izskatu.
Kāds no virsniekiem, izrāvis zobenu, skrēja spokam durt, bet tanī acumirklī sajuta kā zibens triecienu loce'kļos un iekliedzās. Spoks-palika neievainots.
Hilda aprāja virsnieku, ka tas bezmaz esot ieskrējis nelaimē.
Virsnieks sakoda zobus, jūtot nepatīkamas trīsas.
Mākoņa tēls stāvēja zālē, bet vēlāk bija redzama sieviete spožā,, baltā apģērbā.
Hilda pagriezās pret virsmaršalu, jautādama, vai viņš to pazīstot.
Tā — tā ir Rohlicas grāfiene, — Levendāls atbildēja, galīgi pārbijies.
Arī virsnieki pazina spokā Rohlicas grāfieni un, zinādami, ka tā jau sen aprakta, nemēģināja tuvoties.
Tad parādījās otrs spoks, zemnieku meitas apģērbā. Tas nometās- ceļos, pirmais spoks tai uzlika rokas uz galvas un runāja:
Mana meita — firsta bērns! Manu meitu ieceliet viņas tiesībās, citādi — vai jums!
Dobjš sitiens — un viss iedrebējās. Zilas, sarkanas un zaļas liesmas šaudījās apkārt; bija jūtama stipra sēra smaka. Un, iekams virsnieki atjēdzās, viss bija pazudis!
Levendāls bija vairāk miris nekā dzīvs, virsnieki viņu iznesa ārā.
Visi klusēdami atstāja Venus templi, dodamies uz pili. Tur Levendāls, virsnieki un Hilda vēl pārrunāja brīnišķīgo parādību.
Galma kungi apsolījās visu izteikt karalim un, no Hildas atvadījušies, aizbrauca.
Drīz pēc tam pie Hildas ieradās Kaspars, Emma un Guste.
— Tu savu lomu spēlēji teicami, — Hilda teica Kasparam. — Galvenais, Kaspars īstā laikā uzlaida tvaiku. Citādi zobena dūriens ķertu Emmu.
Hilda atlaida savus kalpus, teikdama:
— Rītdiena būs svarīga diena, kurā izšķirsies mana nākotne.
270. nodaļa ATVADĪŠANĀS
Adlersbergas pils parks vairākas dienas līdzinājās karaspēka nometnei.
Piecas dienas kareivji velti gaidīja un meklēja laupītājus.
Beidzot uznāca lietus laiks. Un virsnieki, redzēdami, ka nekas nav panākams, nosprieda iet atpakaļ.
Laupītāji savā slēptuvē iztika ar pārtikas līdzekļiem, kas viņiem bija līdz. Bet nu pilskundzes kalpone sanesa gaņģī šķiņķi, desas, maizi, speķi — cik vien tie jaudāja panest, jo nākošajā naktī tie taisījās aiziet.
Pilskundze uzmeklēja Lipu Tulianu — to, kuru viņa mīlēja vairāk kā savu dzīvību, bet kurš viņas mīlestību nepieņēma.
Kareivji ir projām, — Lips Tulians sacīja, — un šonakt arī mums jādodas ceļā.
Tomēr, — kundze stostījās, — jūs tiešām gribat turpināt meža dzīvi? Apdomājiet tak, kādās briesmas jums uzglūn. No visām pusēm. Desmit reizes jūs izbēgsit no nāves, bet tad nāks nelaimīgā stunda, kur jūs tomēr kritīsit ienaidnieku rokās.
Varbūt, — viņš mierīgi atbildēja, — tikai nodevības dēļ tas būs iespējams. Atklātā cīņā mani neviens neuzvarēs, un jūs jau mani nenodosit.
Nekad, — viņa teica, — drīzāk es sev galu padarītu, neka jūs nodotu.
Ak, ja Hedvigas nebūtu. Bet mana sirds tik vienreiz var mīlēt. Dzīvojiet vesela, dārgā sirds, — viņš teica, savas jūtas slēpdams.
Tagad nē, — viņa atbildēja, — šovakar, kad jūsu ļaudis atstās parku, es tai vietā atvadīšos no jums, kur es jūs brīdināju no briesmām.