Es gaidīšu, — Lips Tulians palocīdamies sacīja.
Kundze iegāja savās istabās.
Tuvojās vakars un parkā jau bija tumšs, kad viņa manīja laupītājus rāpjamies pāri mūrim.
Man laiks iet. Viņš mani gaidīs, — viņa murmināja un, kalpones pavadīta, devās uz savu lapeni.
Te viņa atstāja kalponi un pati izgāja uz laukumiņa, kur Lips- Tulians jau gaidīja.
Esiet uzmanīgi, — viņa ieminējās.
Cienījamā kundze, — viņš teica, — kamdēļ jūs ņemat tik dzīvu dalību pie mana likteņa? Vai nebūtu labāk, ja jūs šīs dienas aizmirstu?
Nē, nē! Jūs zināt manu noslēpumu — jūs zināt, ka es jūs mīlu!
Visu aizmirsdama, viņa apķērās tam un sirsnīgi noskūpstīja to uz lūpām.
Kas es esmu un kas man ir — visu es jums atdodu. Ak, iedomājiet mani, kad jūs pazudīsit drūmajos mežos. Un, ja jūs visi atstāj, ja paliekat vientulis, tad nāciet pie manis, Adlersbergas pilī jūs atradīsit mājas.
Tā nerunājiet, — viņš sacīja. — Jūs vēl būsit laimīga. Kāds cits iemantos jūsu sirdi, pie kura, sāniem jums klāsies labi.
Nekad, — tā iesaucās, — nekad neviens cits neiemantos manu sirdi, to es jums svēti zvēru.
Nezvēriet, — viņš dzīvi iesaucās.
Par vēlu, — tā mierīgi atteica, — es zvērēju un savu zvērestu nekad nelauzīšu. Mani n e a p p r e c ē t u guldīs kapā, un manas pēdējās domas būs pie jums, jūs es nebeigšu mīlēt ne šeit, ne mūžībā.
Pie tam viņa to kaislīgi skūpstīja savā nelaimīgajā pirmajā mīlestībā.
Ak, kā es tevi mīlu, — viņa čukstēja, — es esmu tava, kaut arī tu manu mīlestību nepieņem, es piederu vienīgi tev — mans vienīgais — mīļais!
Lips Tulians, redzēdams, cik karsti tā viņā iemīlējusies, kļuva Skumjš un lūkoja atvadīties. Bet viņa to negribēja atlaist.
Dzīvo vesela, — viņš tēica, — laiks aiztek, un mani ļaudis gaida mani.
Ņemiet mani līdz, — viņa lūdzās.
Nē, tāda nevainīga būtne nedrīkst dalīties liktenī ar mani.
Ņem mani līdz, es gribu ar tevi mirt! — Izmisumā viņa tam apķērās ap kaklu un apklāja viņa lūpas nevaldāmiem skūpstiem, tad viņš viegli atraisījās no tās un iesaucās:
Dzīvo vesela! — un ātri pārlēca pār mūri. Pilskundze paģībusi iekrita piesteigušās kalpones rokās.
271. nodala NOSLĒPUMU PLĪVURS PACEĻAS
Virsmaršals fon Levendāls sēdēja viņa ekselences ministra Fleminga darba istabā.
Tas, nabadziņš, vēl acīmredzot bija šausmīgi uztraukts un pēc izciestām bailēm gribēja sevi stiprināt, krietni vien iemezdams gan. no araka pudeles, gan punša, gan ungāru vīna.
Jums laikam gan bikses trīcēja? — ministrs jautāja.
Es biju mierīgs, — Levendāls atbildēja, — bet šaušalīgi gan bija.
Hm, hm, — Flemings atrūca, — pats velns tur ir līdzi spēlējis, draudziņ, jūs tak arī zināt. . .
Ko tad?
Nemānieties, — ministrs turpināja, — jūs tak labi zināt, ka Rohlicas' grāfiene, kura mira tik jauniņa, nebija bez bērniem.
Nē, no tā es nekā nezinu, kaut arī daudz esmu dzirdējis — es nepiegriezu tam vērību.
Nu, manis dēļ, — ministrs teica, — tad klausies. Rohlicas grāfiene dzemdēja meitiņu, kuru nodeva audzināt kādam ciema vecākajam kalnos. Es pats biju tur, kad grāfiene viņu dzemdēja un nodeva audzināšanā. Bet nu — beidziet tak dzert, jūs jau esat sarkans kā vēzis.
Bet man vairs nav bailes, lai tagad vēL rādās spoki, —, Levendāls teica.
Beidz jel muļķības, mums ir kas cits jārunā. Jūs tak bijāt klāt, kad Rohlicas grāfieni iezārkoja?
Biju gan, — virsmaršals atbildēja.
Vai jūs redzējāt, ka skaisto dāmu patiesi ielika kapā? .
Nē!
Nu tamdēļ — uzklausiet, kas notika. Rohlicas grāfieni bija sagrābuši krampji, pēc kūrfirsta nāves viņa pamodās, bet bija zaudējusi prātu. Tad viņu aizveda uz Freidenbergas pili, tur viņa dzīvoja ilgus gadus, bet izrunāts tika, ka viņa mirusi un aprakta. Bet nu tā esot izbēgusi.
Izbēgusi, — Levendāls atkārtoja, — nu, tad jau grāfiene peti tā varēja būt, kas parādījās, un tā meita ….
Es nez-inu, ko lai saku, — ministrs teica, — pēc virsnieku stāstījuma parādība gluža tāda esot bijusi. Bez tam — grāfienes meita ciemā vairs neesot. Lips Tulians esot viņu aizvedis.
Lips Tulians, — Levendāls iesaucās, — tas tak nebūs te tuvumā?
Ak nē, kas zina, kur tas tagad ir. Tam es gan vairs neticu, ka viņš būtu miris, jo tiek stāstīts, ka viņš nesen bijis Halles tuvumā.
Halle jau nemaz tik tālu no Drēzdenes nav, — Levendāls ieminējās.
O jā, ir labs gabals, bet es nedomāju, ka viņš tagad nāks uz Drēzdeni. Bez tam, nemaz nav domājams, ka viņš jūs apmeklētu.
Es viņam arī nekā Jauna neesmu darījis, —; Levendāls priecīgi sacīja. — Bet ko nu lai darām? — viņš jautāja.
Man ir jādara; — Flemings sacīja. — Grāfiene Kozela droši vien no tā noslēpuma zina vairāk, nekā mēs domājam. Viņai arī būs zināms, kur atrodas grāfienes meita.
Tas nebūs, — Levendāls atbildēja.
Būs gan, — Flemings neatlaidās, — es pats gribu izjautāt grāfieni un tādēļ tūliņ braukšu uz Pilnicu.
Bet draudziņ!
Man tas jādara, — Flemings atbildēja. — Karalis ļoti interesējas par šiem notikumiem, tādēļ man vispirms jābrauc turp. Ja valdnieks atbrauktu pirmais, tad jābaidās, ka grāfiene to atkal ne- ievelk -savos tīklos.
* * *
Nedaudz, stundu vēlāk ministrs jau ieradās Pilnicā un jutās ielīksmots, kad grāfiene to tūliņ pieņēma.
Ko labu pastāstīsit? — Hilda jautāja.
Mans draugs Levendāls stāsta par brīnišķām lietām, ko viņš esot redzējis Venus templī, — Flemings atbildēja.
Nu, tas pamatojas uz patiesību.
Ir tomēr brīnišķīgi!
Vai jūs, -ekselence, gribat pats redzēt?
.— Nav vajadzīgs, — ministrs atbildēja, — es pilnīgi ticu savam draugam. Tā parādība ir patiesa, un Rohlicas grāfienes gars parādoties miesās.