Tā ir, — Hilda apstiprināja.
Bet man būtu kāds jautājums, — Flemings piebilda. — Spoks svētījot kādu meiteni zemnieku apģērbā un saucot: — Mānu meitu — jums būs iecelt viņu tiesībās!
Tas viss ir patiesība.
Ja es nemaldos, — ministrs runāja, — tad jūs visu zināt par noslēpumaino bērnu.
Un ja tas tā būtu, — viņa lepni atcirta.
Tad es no jums lūgtu tuvākus paskaidrojumus, — Flemings teica.
To jūs gribētu! Nu labi, es to zinu. Pie tam daudz vairāk, nekā jūs domājat. Bet vienīgi karalis Augusts to dzirdēs, tik viņam es teikšu!
Karalis jūs, grāfien, vairs negrib redzēt, — ministrs murmināja.
Un kas pie tā ir vainīgs? — Hilda iesaucās. — Tik ministrs Flemings vien. Es zinu, kādas pasakas pret mani tiek perinātas. Bet vēl jūs nevarat gavilēt, es vēl kārti neesmu izspēlējusi.
Bet ekselence, mēs jau vēl varētu vienoties, — Flemings teica.
Nekad ar jums es negribētu ielaisties. Jūs zināt — lai karalis pats man jautā.
Vai tas ir jūsu beidzamais vārds?
Jā!
Jūs nerunāsit vis ar karali, grāfiene.
A — jūs to aizkavēsit?
Tiešām tā.
Tad mēs esam galā, atkāpieties, ārā, grāf, vai arī es likšu sulaiņiem jūs aizvest. Pilnicas pils vēl ir mana!
Ilgi vairs nebūs, — Flemings teica, zobus griezdams.
Vēl man ir vara, — Hilda atbildēja, — un, kad es iegūšu karaļa labvēlību, tad mans pirmais darbs, būs jūs iznīcināt!
Pamēģiniet!
Tas notiks! — Hilda iesaucās, ar roku uz durvīm rādīdama, un Flemings gāja, bet tagad pēdējais tilts starp abiem ienaidniekiem bija nojaukts.
272. nodaļa MANTA OJBINAS GRUVEŠOS
Pusnakts!
Zvana skaņas dobji skanēja šurp no Citavas par stāvo klinti, tā saukto Ojbinu, ko gaiši apspīdēja mēness stari.
Divi tumši stāvi kāpa pa tumšo klints teku uz Ojbinas pils drupām. Tie bija svešais mantas racējs ar Citavas drēbnrekmeistaru. Drēbnieks bija gaužām bailīgs un pie katra mazākā trokšņa būtu
aizlaidies lapas, bet mantas racējs to atturēja, apgalvodams, ka viņš taču spējot pavēlēt gariem un apsaukt tos.
Tagad viņi iešot pilī, kur apburtā princese jau trīssimts gadu sargājot naudu. Princese nekā ļauna nedarīšot, jo viņu tie atsvabināšot no sargāšanas. Tas galu galā vēl būšot labs darbs, ko viņi apņēmušies izdarīt.
Drēbnieks beidzot apmierinājās.
Viņi uzkāpa augšā. Pa labo roku bija jāiegriežas klosterī, pa kreiso — pilī.
Tā kā klostera gari esot daudz negantāki kā princeses gars pilī, tad šoreiz tie iegriezās pa kreiso roku pilī.
Augšā bija pilnīga postaža, jumts un griesti iekrituši, un mēness spokainā gaisma atsedza šaušalīgu skatu.
Drēbnieks cieši piespiedās mantas racējam.
Piepeši kādā kaktā iešņācās un uzšāvās zila liesma, kas tūliņ atkal nozuda. Tai vietā parādījās skaista princese baltā apģērbā, burvīgas mēnesgaismas apspīdēta; tā ar pirkstu rādīja uz zemi un drīz pēc tam izgaisa.
Tur tā manta ir aprakta, — mantas racējs teica un izvilka smagu maku.
Te ir tūkstoš dālderu, — viņš teica un iesāka steidzīgi rakt bedri.
Mantrača makam arī drēbnieks pielika savu maku klāt ar septiņsimt dālderiem — un nu bedri aizbēra.
Tā, nu mēs esam cauri, — mantracis svarīgi noteica, — ļaunajiem gariem pār mums nu vairs nav nekādas varas.
Vai tad vēl te kādi ļaunie gari arī ir? — drēbnieks jautāja.
Vairāk, kā jūs domājat, bet nu jau nākošajās naktīs mūsu nauda pievilks lielo mantu. Tik žēl, ka te nav visai daudz. Klosterī ir desmitreiz tik daudz.
— Kādēļ tad mēs klostera naudu neņemam? — drēbnieks jautāja.
Pirmkārt tādēļ, ka jūs esat pārlieku bailīgs, un otrkārt — tur jāierok daudz lielāka summa.
Cik tad tur vajadzētu katram no mums ielikt?
Vismaz tūkstoš pieci simti dālderu.
Labi, naudu es sagādāšu, un jūs apsauksit ļaunos garus, — drēbnieks teica, — tad izcelsim klostera naudu arī.
Tā sarunādamies, viņi lēni soļoja atpakaļ uz Citavas viesnīcu.
273. nodaļa ROHLICAS GRĀFIENES MEITA
Ministrs grāfs Flemings ļoti uzbudināts pārbrauca mājās.
Viņš zināja, ka Hilda neatteiksies ne no kādiem līdzekļiem, lai sasniegtu iepriekšējo varu un tad viņu iznicinātu. Varēja sagaidīt sīvu cīniņu, un nemaz nevarēja zināt, kurš paliks uzvarētājs.
Tai pašā stundā galma virsmaršals fon Levendāls dabūja no grāfienes Kozelas vēstuli, kurā Hilda to lūdza tūliņ ierasties pie viņas uz sarunu.
Viņš aizbrauca, un Hilda jau gaidīja viņu.
Jūs, ekselence, tikpat labi kā es redzējāt parādību Venus templī, kur Rohlicas grāfienes gars sauca: — Manai meitai atdodiet viņas tiesības!
Jā — gluži pareizi, ekselence.
Sī lieta mani interesē, — Hilda sacīja, — jā, man jāsaka, ka manas priekšgājējas liktenis arī man . . .
Jūs atļaujiet, ekselence, — Levendāls viņu pārtrauca, — Rohlicas grāfiene jau bija mūsu valdnieka priekšgājēja.
To es zinu, — Hilda atbildēja, — uz to pamatojoties, es viņu saucu par savu priekšgājēju. Diezgan par to, tagad runāsim par mirušās meitu.
Meitu? Cik es zinu, Rohlicas grāfienei nebija bērnu.
Tā jūs domājat, — Hilda atbildēja, — bet es zinu, ka viņai palika gan viena meitiņa. Viņa tika ciemā uzaudzināta. Man ir apliecība no ciema vecākā, pie kura Rohlicas grāfiene uzturējās — dokumenti.
Vai es varu šos dokumentus redzēt? — Levendāls jautāja.
Es tos rādīšu pašam karalim, — Hilda atbildēja.
Nebūs iespējams, ekselence, karalis izteicies, ka negribot grāfieni redzēt.
Tur vainīgi mani pretinieki, bet viņi pievilsies, es vēl varu pretiniekus iznīcināt.
Levendāls kļuva domīgs.
Nu labi, — Hilda turpināja, — varu arī jums teikt. Prūšu karalis ir man pazīstams, viņš man neliegs savu vareno aizsardzību. Sargieties, ekselence, — tiklīdz es atstāšu Saksiju, tā ziņa par.Rohlicas grāfienes meitu nāks gaismā.