Bet, ekselence . ..
Tas ir mans pēdējais vārds, vai jūs gribat parūpēties, lai es ar karali dabūju sarunāties?
Uz to es neko citu nevaru atbildēt, kā vien to, ka es karalim atstāstīšu visu mūsu sarunu.
Labi, ar to pietiek, — Hilda atbildēja, un Levendāls atvadījies steigšus aizbrauca uz galvaspilsētu.
Bet Levendāls nemaz nedomāja uzmeklēt karali un steidzās pie ministra Fleminga, kuram izstāstīja visu, ko runājis ar grāfieni Kozelu.
Labi, — Flemings teica, — to jau es gaidīju. Manai pacietībai tagad ir beigas, ir jau laiks, ka es viņai dodu beidzamo sitienu. Man ir līdzeklis, ar ko viņu gāzt.
Kāds līdzeklis?
Grāfiene Kozela mīl laupītāju virsnieku Lipu Tulianu.
Vai tas var būt?
Jā.— to neviens nebūtu domājis. Arī es nē, bet tagad man ir pierādījumi. Un mans sekretārs apzvērēs, ka grāfiene Lipu Tulianu vairākas reizes slepeni uzņēmusi Pilnicā un notikusi sazvērestība pret valdnieka dzīvību. Vai ar to vēl nepietiek?
Virsmaršals tvēra sev pie pieres.
Man prāti jūk, — viņš klusām sacīja.
Tam es ticu, visa tā lieta ir tik šausmīga, ka tai nemaz nevarētu ticēt. Bet ar to pietiek — tā ir patiesība, mans sekretārs pats visu redzējis un dzirdējis. Daudz netrūka, ka viņš pats butu kritis laupītāju virsniekam par upuri.
Ko jūs sakāt?
Vēl vairāk, mūs visus nogalināšot, — Flemings turpinaja melot, — kādā naktī Lipa Tuliana bandīti iebrukšot mūsu pilīs, un viss būšot darīts.
Levendāls stenēja vien.
Vai mani arī? — viņš izdvesa.
Zjnāms, — Flemings īgni atbildēja, — kaut arī tava rīkle būtu divreiz jāgriež, kā tā ieaugusi taukos. Bet nedomā — dzīvs tu vis nepaliktu. Tamdēļ klausies manu padomu. Grāfiene Kozela tagad ir bīstama valstij.
Zināms, zināms. ļ
Viņa jāpadara nekaitīga, — ministrs piebilda.
Jā, zināms, pavisam nekaitīga.
Tādēļ tev, draugs, vajag mani atbalstīt pie karaļa. Karalis tev vairāk tic, un, tiklīdz es dabūšu karaļa atļauju, tā grāfieni uz vietas apcietināšu.
Tas jums patiesi jādara, — Levendāls teica.
Ja viņu neapcietina, tad daudzas nepatīkamas lietas nāks gaismā, — ministrs sacīja.
Bet nevarēs tak bez pratināšanas notiesāt, — Levendāls iebilda.
To neviens arī nedoma. Bet var jau ka valstij bīstamu ietupināt drošā vietā.
Bet kur tik droša vieta atradīsies?
Netālu no šejienes ir Stolpenes pils. No turienes nevar izbēgt.
Patiesi, tas man neienāca prātā. Bet vai skaisto grāfieni varēsim ieslodzīt tādā briesmīgā cietumā? Tie ķeceru caurumi tur ir par daudz šaušalīgi.
Tik bēdīgi jau nu nebūs, — Flemings smējās. — Stolpenē ir arī citas telpas, kur grāfiene var dzīvot, piemēram, Jāņa tornis, es jau uzdevu iekārtot.
Kā — vai jau tagad?
Zināms, — ministrs iesmējās, — kojai vēl gaidu? Notikumi liek steigties, un man nav vis patika pašam iegāzties nelaimē. Apdomā, draugs, mūsu dzīvībai draud briesmas.
Zināms — tas mums jāievēro. Bet vai patiesi grāfiene mīl laupītāju virsnieku?
Man ir pierādījumi.
Tad viņu nav ko žēlot, — Levendāls teica, — viņa gan ir ļoti skaista un pirmāk man viņas bija žēl. Bet, ja viņa apdraud mūsu dzīvības, tad apdomāšanās vairs nav.
Flemings gavilēja kā uzvarētājs.
Bet nu mums tas jādara ātri, — viņš teica, — grāfiene var uzzināt, un tad viss ir vējā.
Un ko lai mēs darām?
Es šovakar pulksten desmitos esmu izlūdzies audienci pie karaļa. Tad tev arī jāierodas. Tev viss jāapliecina, ko es teikšu. Tagad grāfiene neglābjami kritīs.
274. nodaļa LAUPĪTĀJU SAVIENOŠANĀS
Te jau trakam jāpaliek. Piecas dienas mēs jau uzmanām rūķīšu alas, un neatliek nekas cits, kā gaidīt. Ja tā Lida tur nebūtu, es jau viņus būtu ar visām panckām izsvilinājis un izkūpinājis.
Tā Vitorfs teica Maksim fon Stenburgam, kurš sadrūmis skatījās uz rūķīšu klinti.
Piepeši kāds -jātnieks aulekšoja šurp no Geijensburgas puses, saukdams, ka virsnieks Lips Tulians esot pārnācis.
Laupītāji skaļi uzgavilēja, tā ka čigāni uz klintīm visu dzirdēja. Lipa Tuliana pārnākšana čigāniem iedvesa milzīgas bailes.
Vitorfs uzdeva Šikleram un Ekoldam pieskatīt sardzi, uri pats ar Stenburgu tūliņ aizjāja uz Geijersburgu saņemt virsnieku.
Satikšanās bija sirsnīga, un Vitorfs izstāstīja Lipam Tulianam visus notikumus pie meža dzirnavām un līdz čigānu aplenkšanai. Arī to, kādu galu ņēmusi zāļu ragana.
Virsnieks mierīgi klausījās un beidzot uzslavēja Vitorfa ap- mību.
Tātad Lida ir pulkveža fon Greifensteina meita, — virsnieks sacīja, — es jau sen domāju, ka viņa nav čigānu bērns.
Es nevaru likties mierā, kamēr nedabūju Lidu, — Stenburgs ieminējās,
Te man jums kas jāpaskaidro, — Lips Tulians teica. — Lai jūs glābtu, viņa zvērējusi iet pie čigāna Kremo par sievu. Citādi šis nelietis man nebūtu ziņojis iet uz Kenigsteinu jūs atsvabināt. Vai viņa jums to nav stāstījusi?
Neviena vārda, — Stenburgs atbildēja.
Bet viņa jūs ļoti mīl, — Lips Tulians turpināja. — Viņa uzupurējās, lai glābtu jūsu dzīvību. Nu jūs visu zināt.
Nežēlīgs liktenis, — Stenburgs žēlojās, — tas manai sirdij tik briesmīgi liek ciest. —
Tur neko nevar darīt, — Lips Tulians atteica, — visām lietām ir savs laiks, kur cilvēks neko nevar grozīt.
Stenburgs klusēja.
Un kā jums ar Elzbeti? — Lips Tulians apjautājās Vitorfam.
Man neklājas labāk kā fon Stenburga kungam, — Vitorfs atbildēja. — Labāk, virsniek, par to nejautājiet, tas ir lāsts!
Nogaidīsim, — Lips Tulians teica, draugam roku spiezdams. — Vēl visām dienām nav vakars, un daudzreiz ļaunais var vērsties par labu. Bet kas tur apakšā par troksni?
Tūliņ tika paziņots, ka čigāni atraduši izeju un bēgot. Lips Tulians ātri sarīkoja vīrus Zamuela vadībā, un pats ar Vitorfu un Stenburgu uzlēca zirgos un aizauļoja pa Pokavas ieleju gū,c t čigānus. Maksis fon Stenburgs skrēja kā traks — pats pirmais. Viņš pamanīja, ka čigāni kaut ko nes uz nestuvēm. Domādams, ka tā ir Lida, ko tur nes, Stenburgs metās čigāniem virsū, sparīgi cērtot ar zobenu, čigāni gan šāva ar pistolēm, bet netrāpīja, un, kad Maksis bija nogāzis četrus čigānus gar zemi, pārējie pameta nestuves un iemuka mežā.