Nu pieskrēja arī Lips Tulians ar Vitorfu un uz nestuvēm atrada slimo čigānu virsaiti Kremo. Lips Tulians uzdeva Zamuelam sagūstīto Kremo aizvest uz Geijersburgas pili kā ķīlu Lidas vietā.
275. nodaļa ZEM MASKAS
Mēness atkal apspīdēja Ojbinas stāvās klintis. Kāds vīrietis kāpa augšā pa tekū. Tas bija mantracis no Citavas viesnīcas. Šonakt tas gāja viens pats. Augšā uzkāpis, viņš iesvilpās un sauca:
Berta!
Te es esmu, — Berta atsaucās un pieskrēja mantracim — Zārbergam, jo tas viņš bija. — Kā tev patika mana spokošanās?
Tu labi nospēlēji savu lomu, — viņš atbildēja, — labāk nevar vēlēties, tādā ce|ā mēs iegūsim lielu bagātību. Tagad te ir smuka summiņa ierakta, un, kad mēs to izņemsim, tad tūliņ dosimies uz ārzemēm. Tas ir, ja mēs būsim tik bagāti, kā es vēlos. Muļķa dvēseles — visi četri te ieraka savu naudu, un vieni paši te ierasties nedrīkst, baidīdamies no apburtās princeses.
Ne vien drēbnieks, bet arī miesnieks un abi rātskungi bija ierakuši lielas summas naudas, bet Zārbergs vēl gaidīja drēbnieku, kurš solījās lielu summu atnest uz klostera pagrabu.
Tur tev būs jāizģērbjas citādi, — Zārbergs teica Bertai, — es tev visu apgādāšu. Es atnācu tev to pastāstīt. Bet nu man jādodas atpakaļ uz Citavu.
Vēl kādu brītiņu tie apspriedās par jauniem plāniem.
* * *
Tai pašā stundā, kad Zārbergs sarunājās ar Bertu, maiznieks apmeklēja savu draugu drēbnieku. Viņš atrada drēbnieku vēl krāmējoties ap papīriem.
Es atnācu pie tevis, — maiznieks iesāka, — man tagad ir izdevība lēti nopirkt Lejasdzirnavas. Bagāts esmu diezgan, bet pašlaik man skaidrā naudā nav tik daudz pie rokas. Tamdēļ aizdod man tūkstoš dālderus uz īsu laiciņu. Nauda tev būs droša.
Par nedrošību nav runas, — drēbnieks atbildēja, — bet man nav skaidras naudas mājā.
Tev nav, — maiznieks teica, — ko lai es tur domāju, es zinu, ka tev katrā laikā savi tūkstoš dālderu ir mājā, un vēl aizvakar tu saņēmi tik lielu summu.
Jā, jā, — drēbnieks stostījās, — bet es iepirku lielu vairumu tūka un tā izdevu visu skaidro naudu.
Kur tad tev tas tūks ir? Tad jau tur būs pilns vezums.
To vēlāk piesūtīs.
Un tu jau iepriekš samaksāji? Tas ir brīnišķīgi!
Zināms, tas bija jādara, — drēbnieks meloja.
Brīnumu lietas, — maiznieks teica, — vakar es gribēju aizņemties no miesnieka, bet šis tāpat melš, ka neesot.
Klausies, — drēbnieks dusmīgi sacīja, — tā galu galā nav tava darīšana.
Tev taisnība, — maiznieks teica, — velns sazin, kādos nagos jūs esat iekrituši. Varbūt ka viesnīcas mantrača nagos?
Mantracis ir goda vīrs, par viņu jūs neko sliktu nedrīkstat teikt, — drēbnieks aizrādīja.
Nu, tas tev pašam jāzin, vecs diezgan esi. Gan es dabūšu citur naudu, bet tu ilgi vari gaidīt, lai es tevi vēlreiz apmeklēju. Bet to tev saku, man tu nekad netuvojies pēc palīdzības.
To es arī nedarīšu.
Redzēsim, — maiznieks teica, — bet es gan svešo turu par blēdi. Nu, katrs pats ir savas laimes kalējs. Ar labu nakti!
Viņš aizgāja.
Nerrs, — drēbnieks norūca, — viņš skauž manu laimi. Pagaidi tik — kad es būšu miljonārs, metīšu šķēres un olekti kaktā. Tad braukšu ar četrjūgu!
276. nodaļa Hildas bēgšana
Grāfam Flemingam bija taisnība, ka Hildai pat pie galma bija savi spiegi. Hilda bija skaista un ļoti bagāta, šīs īpašības kalpināja visu pasauli.
Pie galma bija daudz virsnieku, kas cienīja Hildu, un tā viņai bija iespējams uzzināt visu, kas tur notiek. Kaspars un Emma bija viņas ziņneši.
Pēc virsmaršala apciemojuma tai rītā Hilda runāja ar Gusti.
Viss iet kā pa diedziņu, — Hilda smējās, — es visu nokārtoju, un pēc nedaudz dienām tevi izsludinās kā grāfienes Rohlicas meitu.
Bet es jau tā neesmu, — Guste iebilda.
Tas nekas, — Hilda turpināja, — galvenais ir tas, ka man ir dokumenti. Elzbete varbūt jau sen ir mirusi, un viņa man arī nav derīga. Bet tu esi gudra un viltīga, es tevi visur varu izlietot.
Kamēr tās sarunājās, ieskrēja Emma, no Drēzdenes nākdama.
Ekselencei jābēg, — Emma iesaucās, — tuvojas briesmas. Jūs grib apcietināt.
Mani? — Hilda iztrūkusies jautāja. — Tas ir Fleminga darbs. Bet lai viņš iedrošinās mani aizskart. Vēl man ir vara viņu iznīcināt.
Tagad vairs ne, — Emma sacīja. — Pats karalis ir jūs pavēlējis aizvest uz Stolpenes pili cietumā. Ekselencei tūliņ jābēg, vēl šovakar ierodas Flemings.
Tad tik tālu jau ir tās lietas, — Hilda sacīja. — Ko gan Flemings būs karalim samelojis? Nu, vēl nav viss zaudēts. Bet vai mani čemodāni ir aizsūtīti?
Jā gan, tie jau būs pāri robežai, — Emma atbildēja, — drīz tie jau atradīsies Vīnē.
Tas ir labi, šīs bagātības es nevaru zaudēt. Pilnica pieder man, par savām tiesībām es varu tiesāties. Savāciet labākās lietas — Guste ari nāks man līdz.
Uz kurieni? — Guste jautāja.
Vispirms uz Halli, — grāfiene atbildēja, — tur es būšu Prūsijas dajā — drošībā. Prūši ar sakšiem ir ienaidā. Sai pilsētā man būs drošs patvērums.
Hilda pavēlēja Kasparam iznīcināt visus mehānismus Venus templī, lai neviens neatklātu viņas viltību.
Kaspars visus aparātus jau bija iemetis dzelzs jaunavas bedrē.
Mantu saiņus sanesa parkā, un kāds arvien uzmanīja, vai no Drēzdenes puses netuvojas briesmas.
Tā pagāja diena, un pienāca vakars. Laiks bija apmācies un ļoti tumšs.
Tas mums par labu, — Kaspars teica, — šādā laikā uz Pilnicu neviens nenāks.