Aizjūgtā kariete jau gaidīja pie parka vārtiņiem.
Kaspars ar laternu gāja pa priekšu, aiz viņa Hilda un beidzot Ernma ar Gusti.
Piepeši krūmos kas iečaukstējās, un Kaspars, Emmai vējlukturi atdevis, steidzās raudzīt. Pēc brītiņa viņš iznāca, vezdams kādu mazu vīriņu.
Fleminga sekretārs, — Hilda iesaucās.
Tas, ieraudzījis Hildu, iesaucās:
Viņa grib bēgt!
Bet tie bija viņa pēdējie vārdi. Kaspars tam iegrūda dunci krūtīs.
Vai viņu atstāsim tepat? — Kaspars jautāja.
Nē, — Hilda atbildēja, — iemet viņu biezoknī, tur viņu lēti neviens neatradīs.
Kaspars to ātri vien izdarīja, kā arī izdzēsa asiņu pēdas uz celiņa.
Tad bēgļi steidzās uz karieti. Kaspars uzsēdās uz bukas, un visas trīs sievietes iekāpa karietē. Hilda bija ļoti apmierināta.
Tagad es varu smieties par saviem gūstītājiem, — Hilda teica. — Flemings savu gribu ir sasniedzis. Man bija jābēg. Bet nu nāks mana rinda. Piesargies, tu, varenais ministr!
277. nodaļa sagūstītais čigāns
Sagūstītais čigāns Kremo bija aizvests uz Geijersburgu. Viņš viens pats bija saķerts, visi citi bija aizbēguši. Fon Stenburgs ar Vitorfu vēl ilgi dzinās pakaļ, bet velti: tie nevienu vairs nepanāca.
Lips Tulians visiem spēkiem gribēja palīdzēt, ļoti vēlēdamies
Maksi un Lidu darīt laimīgus, jo viņš iedomājās pats savu nelaimīgo mīlestību.
Lida bija projām, bet viņas iekārotājs — virsaitis Kremo — bija še.
Ka čigāni tālu nebēgs un savu virsaiti neatstās, to visi zināja. Tie izdos Lidu pret Kremo. Ar to Maksis būtu pilnīgi mierā. Tādēļ Lips Tulians un Stenburgs apmeklēja apcietināto virsaiti.
Jūs man nenieka nedrīkstat pāri darīt, — Kremo spītīgi teica, — es esmu cilts virsaitis, un, ja man kas ļauns tiks darīts, tad Lida no maniem ļaudīm var sagaidīt moku pilnu nāvi. Patiesi, ne matu jūs man nedrīkstat aizskart!
Nāciet, pulkvedi, — Lips Tulians teica, — nav ko klausīties šī nelieša draudos. Mēs Lidu atradīsim un atsvabināsim. Tad izmaksāsim šim blēdim pelnīto algu, un Lida būs no sava zvēresta brīva.
Viņi izgāja.
Meklējiet vien, — Kremo norūca, — jūs Lidu nekad neatradīsit.
Ja mēs Lidu arī atrastu, — Stenburgs bažīgi teica, — viņa tomēr, savu zvērestu turēdama, nenāktu mums līdz.
Par to es arī domāju, — Lips Tulians atbildēja. — Tamdēļ, mīļais draugs, steidzies tūliņ uz Greifensteinu pēc Lidas tēva, lai viņš tūliņ ierodas te. Lida savam tēvam nepretosies. Ceļš jums ir drošs. Čigāni aizvilkās uz ziemeļu pusi. Bet tas jums tūliņ jādara.
Lips Tulians paņēma pergamenta lapu un, uzspiedis «melno roku», iedeva to Stenburgam, sacīdams:
Tā jūs sargās pret krūmu vazaņķiem.
Stenburgs atvadījās no drauga un gāja ārā, kur Zamuels viņu gaidīja ar zirgu.
Jājiet ātri, pulkveža kungs, un tieciet drīz atpakaļ, — Zamuels nosauca pakaļ, kad Stenburgs aizauļoja.
278. nodaļa SPOKS KLOSTERA MŪROS
Drēbniekmeistars neievēroja sava drauga maiznieka padomu, bet jau otrā vakarā, smagu naudas maku nesdams, gāja blakus mantracim uz veco klosteri.
Šodien jau nauda būs labi pacēlusies uz virspusi, — Zārbergs sacīja.
Vai mēs to jau šonakt nevaram izņemt? —"drēbnieks jautāja.
Vēl nevar, — Zārbergs atbildēja, — vēl mēness nav pilns. Bet mūsu prieks būs jo lielāks, kad izcelsim visu — tad būsim miljonāri. Mēs katrs varēsim nopirkt veselu firstu valsti.
Drēbnieks klusībā uzgavilēja par lielo laimi.
Bet sakiet, mīļais draugs, vai šonakt spoki arī rādīsies?
Rādīsies gan, bet nebaidieties: es protu spokus apsaukt.
Drēbnieks gan ļoti baidījās, bet biedrs to visādi drošināja.
Ap pusnakti tie iegāja klosterī. Zārbergs vispirms apvilka lielu riņķi sev un drēbniekam apkārt, svešā valodā runādams, tā ka drēbniekam šermuļi vien skrēja caur kauliem!
Abra kadabra hokūspokus filiaks — un vēl kādus nesaprotamus bohēmiešu vārdus.
Tad viņš iegalvoja drēbniekam, lai šis izturoties vien mierīgi, iekšpus riņķa neviens velns nedrīkstot rādīties.
Drēbnieks nometās ceļos, jo kāds spoks mūku mētelī, kapuci galvā, nāca taisni uz viņiem.
Spoks apstājās pie apvilktās līnijas, bet ar roku tvarstījās uz drēbnieka pu,si.
Zārbergs atkal kaut ko bubināja.
Zibens ātrumā spoks nometa kapuci, un bija redzama velna galva ar ragiem.
Visvarenais Dievs! — drēbnieks iesaucās un paģība.
Berta aizgāja, un Zārbergs cēla augšā paģībušo drēbnieku, stāstīdams, ka viņš esot ļauno garu aizdzinis. Drēbnieks vēl trīcēja kā apšu lapa, bet Zārbergs apgalvoja, ka šonakt velns vairs nerādīšoties. Bet nu bija laiks ierakt naudu. Zārbergs ātri izraka bedri un ielika tanī smagu naudas maku, arī drēbnieks pielika savu maku klāt.
Bedri ātri aizbēra, un racēji steidzās atpakaļ uz Citavu.
Atpakaļ iedami, tie pārrunāja par maiznieka neuzticību, un drēbnieks baidījās, ka tik kāds nesamulsinot viņa sievu.
Maiznieks nedrīkst iemaisīties, — Zārbergs domāja, citādi viņam būs jāņem palīgā duncis.
279. nodaļa PAR VĒLU!
Galma virsmaršals fon Levendāls piebrauca pie ministra Fleminga un atrada pēdējo lielā uztraukumā.
Tagad būs, — ministrs teica, — karalis būs manu rakstu par grāfieni Kozelu lasījis — tas ir, vai nu es — vai grāfiene Kozela, abi mēs vairs nevaram vienu gaisu elpot.
Bet ko varētu gaidīt? — Levendāls jautāja.
To nevar zināt, — ministrs atbildēja. — Es gan esmu darījis visu, lai viņu gāztu, bet, patiesību sakot, Denhofiene karalim ir apnikusi, un, ja viņš satiek grāfieni Kozelu, tad man jākrīt un tev arī.
Vai jūsu sekretārs vēl nav atpakaļ?
Nē, viņš nav no bailīgajiem, viņš uzmana grāfieni.
Viņiem tā sarunājoties, ienāca karaļa vēstnesis un pasniedza ministram kādu aploksni.