Flemings to, steidzīgi attaisījis, klusu pārlasīja.
Urā! Uzvara ir mūsu, — ministrs iesaucās. — Apcietināšanas pavēle. Karalis pavēl grāfieni Kozelu apcietinātu nogādāt Stolpenes pilī.
Brangi, brangi, — Levendāls piebalsoja, un ministrs pavēlēja tūliņ iejūgt, lai var doties uz Pilnicu.
Divus virsniekus ar divdesmit kareivjiem paņēma līdz kā pavadoņus.
Jau metās krēsla, kad tie sasniedza Pilnicu.
Es nāku karaļa uzdevumā, — ministrs teica sulainim, — man tūliņ jārunā ar grāfieni.
Tad es jūs pieteikšu.
Nav vajadzīgs pieteikt, — ministrs atteica un, kareivjiem uzdevis pagaidīt, devās grāfienes buduārā. Telpa bija tukša.
Neko nesagaidījjs, viņš iegāja guļamistabā. Nevienas cilvēka dvēseles! Gulta bija neaiztikta.
Flemings skrēja atpakaļ pie sulaiņiem.
Kur grāfiene?! — viņš neganti uzbļāva.
Mēs nezinām, — tie atbildēja, — kopš vakardienas neesam viņu redzējuši.
Ministrs vēl nevarēja ticēt un izskrēja visas pils telpas.
Grāfiene Kozela ir aizbēgusi, — ministrs neganti iesaucās.
Sulaiņi un kalpones — visi tika nopratināti, bet neviens neka
nezināja pateikt.
Ministrs, redzēdams, ka nekādu skaidrību nedabūs, izskrēja parkā, saukdams savu sekretāru, kuram visādā ziņā tur vajadzēja atrasties.
Bet nekādas atbildes nedabūja. Protams, ka sekretāra līķis no krūmiem nevarēja atbildēt.
Beidzot pārmeklēja arī Venus templi, bet visa meklēšana bija veltīga.
Bija skaidri redzams, ka Hildas vairs Pilnicā nav.
Flemings sašutis atgriezās Drēzdenē.
Viņš bija ieradies par vēlu — Hildai bija izdevies aizbēgt!
280. nodaļa Lipa Tuliana sargzīme
Maksis fon Stenburgs bija nojājis tālu ceļu, bet no čigāniem nekas vairs nebija manāms.
Tagad viņš jāja drusku lēnāk, kad uzreiz no krūmiem izlēca klaidoņu bars un apturēja jātnieku. Šautenes pacēluši, tie pavēlēja padoties.
Maksis nolēca no zirga un izrāva zobenu.
Klaidoņu vadonis paskaidroja, ka Maksi ņemšot līdz, kamēr par to samaksāšot izpirkšanas naudu.
Maksis gribēja atdot klātesošo naudu un lūdzās, lai viņu atlaižot, bet vadonis uz to neielaidās, prasīdams, lai Maksis atdod zobenu, pretējā gadījumā viņu uz vietas nošaušot.
Te Maksis iedomāja Lipa Tuliana iedoto pergamentu un, to izvilcis, atritināja.
Tur bija redzama melnā roka.
Pie velna, — klaidoņi iesaucās, — kur jūs, kungs, to ņēmāt?
Lips Tulians man to iedeva, jo es nāku no viņa, — virsnieks atbildēja.
Kungs, — bandītu vadonis teica, — mani sauc par zaļo Ansi. Jājiet laimīgs savu ceļu, bet, lūdzu, nestāstiet Lipam Tulianam par mūsu uzbrukumu.
Stenburgs to apsolīja, un klaidoņi acumirklī pazuda krūmos.
Maksis laimīgi sasniedza Greifensteinas pili, kur tas uz balkona kāpēm satika veco pulkvedi.
Fon Stenburgs nu visu izstāstīja vecajam pulkvedim, un abi nolēma tūliņ, kad Maksis būs drusciņ atpūties, doties ceļā.
Vai Lida patiesi ir vecā pulkveža meita, tas pierādīsies, kad viņai liks aprakstīt krustiņa izskatu.
Maksis aizgāja gulēt, lai atspirdzinājies tūliņ varētu ceļot uz laupītāju virsnieka Lipa Tuliana paslēptuvi.
281. nodaļa DRĒBNIEKA GREIZSIRDĪGĀ SIEVA
Citavas drēbniekmeistars, vēl aiz bailēm drebēdams, pārnāca mājās.
Sieva jau bija uzcēlusies un neganti sašutusi par vīra nakts- gaitām.
— Kur tu, lupatniek, visu nakti vazājies? — viņa tam uzsauca un sagrāba slotas kātu. — Pie palaidniecēm esi bijis un naudu aiznesis?
Nabaga drēbnieks, no sitiena baidīdamies, gribēja izbēgt un skrēja pa trepēm augšā, bet sieva to augšā panāca un pamieloja ar slotas kātu.
Sieviņ, sieviņ, — drēbnieks lūdzās, — es izteikšu tev visu taisnību, tik nesit — nesit! Es jau gādāju par mūsu abu laimi!
Drēbnieks nu arī visu izstāstīja, jo nevarēja vairs slēpt, tādēļ' ka sieva jau bija uzgājusi, ka vīrs visu naudu aiznesis no mājas.
Sākumā gan sieva neticīgi klausījās, bet galu galā apmierinājās, jo vīrs taču nekādās palaidnībās nebija bijis.
Nopratinājusi sīki jo sīki, viņa to aizsūtīja gulēt, bet pati, lakatu apmetusies, aizsteidzās pie maizniekmeistara pēc padoma.
Skroderiene izstāstīja maizniekam visu, ko viņa no vīra dzirdē- jusi.
Tas tik purināja galvu un teica, ka šis jau to esot domājis, ka drēbnieks būšot ielaidies ar svešo mantraci. Bet viņš turot svešo par krāpnieku. Svešais tik gribot izvilkt naudu. Bez tam svešais vēl ar miesnieku un diviem rātskungiem arī nesuši smagus makus uz klostera drupām. Viņš pasaulē esot daudz ceļojis un skaidri zinot, ka tāda naudas ierakšana esot tīrā krāpšana, nauda naudu jau neizcelšot no zemes.
Skroderiene kļuva nemierīga un lūdza maiznieku vakarā ierasties pie šiem.
Maiznieks vakarā arī pašam drēbniekam ieskaidroja, kā patiesībā ir: svešinieks cits nekas neesot, kā beidzamais krāpnieks, un ka kaimiņi būtu laimīgi, ja tie vēl savu naudu dabūtu atpakaļ.
Ak Dievs, — skroderiene iesaucās, — ko lai mēs tagad darām?
Jāiet uz Ojbinu naudu izņemt, — maiznieks atbildēja, — cerēsim, ka nauda vēl būs turpat, kur to ierakāt, bet es — es tomēr šaubos!
282. nodaļa LIPA TULIANA JAUNIE PASĀKUMI
Nemiera gars nelāva Lipam Tulianam rimties. Zinādams, ka čigāni izdos Lidu pret Kremo, viņš, gribēdams aizmirst Adlersbergas pilskundzi, nevarēja palikt uz vietas. Tamdēļ tas rīkojās uz dārgumu iegūšanu, kas atradās Freibergas doma pagrabos.
Šoreiz tas gribēja lielāku skaitu vīru Vitorfa vadībā atstāt mājās, jo nevarēja jau zināt, ka neuzbrūk čigāni vai citi pretinieki neuzokšķerē viņa paslēptuvi.
Fon Stenburgs vēl nebija atgriezies, un Lips Tulians ari nedomāja viņu gaidīt, bet šis darīšanas uzdeva Vitorfam.
Vitorfs izskatījās bēdīgs.
Kas tev ir? — Lips Tulians viņu uzrunāja. — Tu esi mans draugs, stāsti jel!