Tas ir — Elzbetes dēļ, — Vitorfs atbildēja.
Ak tā, vai Elzbete vēl arvien liedzas tev piederēt?
Zināms.
Zēl. Būtu tā kāda cita skuķe, es sacītu — ņemiet ar varu: gan vēlāk iemīlēs un dzīvos. Bet ar Elzbeti tā nav. Tādu meiteni nevar piespiest.
Viņa jau mani mīl, un tā ir mana nelaime, — Vitorfs atbildēja. — Vienīgais, kas mūs šķir, ir zvērests, ko viņa devusi savai mātei — nekad nebūt laupītāja sievai.
Nogaidīsim, — Lips Tulians viņu mierināja, — ar laiku viss var grozīties. Beidzot varbūt Elzbete apdomāsies. Bet ko jūs man vēl gribējāt sacīt?
Elzbete man uzticēja, ka viņas māte uz miršanas gultas teikusi, ka Glashites baznīcas sakristejā — skapī — esot kāda kastīte ar sakšu vapeni uz vāka — tanī atrodoties papīri, dokumenti par Elzbeti un viņas māti. Sie dokumenti Elzbetei būtu ļoti vajadzīgi.
Sos dokumentus es atnesīšu. Vitorf, jūs tos dabūsit.
Lips Tulians vēl pamācīja Vitorfu, kā apsargāt Kremo, jo viņš domāja aiziet uz lielāku laiku.
Bet ja Lida sava zvēresta dēļ neies tēvam līdz — viņai ir Elzbetes raksturs, — Vitorfs piebilda.
Lips Tulians rūgti pasmīnēja.
Meiteņu fantāzijas, — viņš teica, — Vitorf, jūs vēl esat jauns, gluži jauns, vēlāk jūs domāsit citādi. Zināms, sievieti mēs nekad nepazīsim, viņas raksturs ir neizdibināms, nē, sieviete vīrietim ir un paliek noslēpums. Bet labāk runāsim par citām lietām. Sis mans gājiens Saksijā uz ilgāku laiku būs pēdējais, jo esmu nodomājis iet uz Slēzijas robežām. Man jāsatiekas un jāizrēķinās ar savu nāvīgāko ienaidnieku, grāfu Martinicu. Pateicoties gadījumam, es zinu, "ka viņš ieradīšoties Breslavā. Tur tas palikšot neilgu laiku. Mans atriebības zvērests ir jāpiepilda.
Ārā bija dzirdami soļi. Iesteidzās kāds vēstnesis.
Ā, — Lips Tulians iesaucās, — no Drēzdenes — kas tur labs dzirdams?
Svarīgas lietas, — spiegs atbildēja, — ministrs Flemings strādā.
Patiesi, — Lips Tulians teica, — cienījamais grāfs tikmēr rausies, kamēr man ar viņu būs jāparunā kāds nopietns vārds.
Vēl ko, — spiegs teica, — ministrs slepenībā vervē karaspēku jūsu gūstīšanai.
Manis dēļ — mēs esam Bohēmijā, lai viņš meklē pa Saksiju, cik grib. Bet vai par Zārbergu arī ko neesi dzirdējis?
Nē, virsniek, par šo bendi tagad nekas nav dzirdams, viņš būs aizlaidies uz ārzemēm.
Savam liktenim viņš tomēr neizbēgs. Libuše fon Freidenberga viņu mierā nelaidīs.
Drēzdenē vēl kas grozījies, — spiegs turpināja. — Karalis pieņēmis grāfieni Denhofu par mīļāko un grāfieni Kozelu pavēlējis apcietināt, bet tā vēl pie laika esot izbēgusi. Ministrs sašutis esot rakstījis uz Prūsiju, lai izdodot grāfieni Kozelu.
Tad ir gan lielas lietas notikušas, — Vitorfs ieminējās.
Es drīz vien dzirdēšu vēl vairāk, — Lips Tulians sacīja, — Hilda var sacensties ar pašu velnu.
Bet viņa jūs mīl, — Vitorfs teica.
Jā, jā, — virsnieks murmināja, — bet savas kaislības dēļ viņa mani iegrūda nelaimē. Ja nebūtu Hildas, daudz kas būtu noticis citādi — tad nebūtu arī Lipa Tuliana. Viņa ir sieviete. Ja Hilda būtu vīrietis, es jau sen būtu viņu iznīcinājis. Bet sievieti es nemūžam neaiztikšu — nekad!
Pamājis Vitorfam, lai tas viņam neseko, Lips Tulians lielos, nemierīgos soļos aizgāja vientulībā sakārtot savas domas.
283. nodaļa HILDA ĀRZEMĒS
Hallē pie tirgus laukuma atradās lepnākā viesnīca «Pie prūšu kroņa».
Tanī patlaban uzturējās Hilda ar saviem pavadoņiem — Gusti, Emmu un Kasparu.
Domādama sevi svešas valsts apsardzībā, Hilda bija aizrakstījusi vēstuli savam ienaidniekam grāfam Flemingam, tanī izgāzdama visu savu žulti, un priecājās sevī, ka viņas ienaidnieks plīsīs aiz dusmām.
Savas varas augstumos būdama, viņa sev Prūsijā bija ieguvusi draugus un bija droša, ka tie viņu katrā ziņā aizstāvēs.
Šodien viņa gaidīja sūtni no Drēzdenes, kuram bija uzdots ar labu izlīgt ar Hildu.
Par tādu bija izredzēts vecākais ģenerālis fon Vacdorfs.
— Es nāku uz sarunām, — ģenerālis iesāka, — mani sūta karalis un arī ministrs — grāfs Flemings.
Es gribu uzklausīt, ko valdnieks man grib sacīt, — Hilda atbildēja.
Viņa majestāte karalis, — ģenerālis teica, — liek jūsu ekselencei sacīt, ka viņš vēlas, lai jūs atgrieztos uz Pilnicu. Valdnieks jums apsola pilnīgu brīvību, bet dokumentu viņš no jums grib dabūt atpakaļ.
Nožēloju, ka uz to nevaru iet, — Hilda atbildēja, — Pilnicā es nebūšu droša un dokumentu es neizdošu — nē, tas atrodas tādā vietā, kur to neviens neatradīs.
Ekselence pati sev kaitē ar tādu ietiepību, — ģenerālis teica.
Viņa majestāte ir cieši apņēmies atdabūt dokumentu. Ja jūs labprātīgi nenāksit atpakaļ uz Pilnicu, kura jums arvien piederēs, tad' Saksijas valdība Prūsijai pieprasīs jūs izdot.
To es domāju, — Hilda mierīgi atbildēja, — bet es nebaidos, Prūsijā es esmu droša.
Pārdomājiet visu labi, — ģenerālis teica, taisīdamies aiziet,
trīs dienas es palikšu te gaidīt jūsu atbildi. Gadījumā, ja jūs liegtos, tiks pielietoti citi līdzekļi.
Es nebaidos, — Hilda atbildēja.
Pēc trim dienām es atnākšu, — ģenerālis teica un atsveicinājies aizgāja.
Tikko ģenerālis bija aizgājis, tā ienāca Hildas uzticamā Emma, kura bija noklausījusies sarunu. Emma ieteica nepalikt Prūsijā, bet bēgt uz Bohēmiju, taču Hilda tam nepiekrita, negribēdama ierādīt, ka viņai bail. Hildas čemodāni un kastes bija nogādāti drošībā. Viņas bagātība vēl arvien sniedzās miljonos. Tādēļ viņa gribēja izpildīt savas vecās iedomas un, pilnīgā brīvībā būdama, mēģināt iemantot Lipu Tulianu. Emma arī no šī nodoma gribēja viņu atrunāt un pierunāt Hildu bēgt uz Bohēmiju. Hilda tomēr palika pie sava.
Ģenerālis Vacdorfs'pa to laiku neturēja rokas klēpī. Domādams, ka Hilda nepadosies, viņš griezās pie Halles gubernatora ģenerāļa fon Vinterfelda, ar kuru bija draudzīgās attiecībās. To viņš piedabūja tik tālu, ka gubernators apsolīja Hildu stingri uzraudzīt un neatļaut viņai mainīt dzīves vietu.