Ģenerālis Vacdorfs tomēr kaut ko bija panācis. Draudoši mākoņi strauji savilkās pār Hildas galvu.
284. nodaļa ATMASKOTAIS BURVIS
Zārbergs nestāvēja dīkā. Naudas kārība viņu kairināja, un daudz viltības viņam bija jāizlieto, iekams tam izdevās vienu no rātskungiem pierunāt arī klostera drupās ierakt naudu. Pilsdrupās jau visi četri — abi rātskungi, drēbnieks un miesnieks, bija ierakuši naudu, bet klostera drupās vēl tikai drēbnieks un miesnieks vien.
Rātskungs gan ļāvās pierunāties, bet bija ļoti šaubīgs.
Šovakar Zārbergs gaidīja rātskungu, kurš arī atnāca ar biezu biezo muķi. Zārbergs bija ilgi gaidījis, tamdēļ tie nekavējoties nokāpa klostera pagrabā. Zārbergs ātri vien apvilka burvju riņķi un, lāpstu paķēris, izraka bedri, kur iegremdēt naudas maisus.
Rātskungs, ātri ķerdams, satvēra Zārberga maisu, tas nebija labi aizsiets un krita — no tā izbira akmeņu gabali.
Zārbergs satrūkās.
Bet rātskungs klupa Zārbergam virsū, kliegdams: — Tu blēdis — viltnieks!
Zārbergs gan gribēja izvairīties, bet krita, un rātskungs tam uzklupa virsū, saturēja un kliedza: — Manu naudu atdod, tu krāpnieks — visu, visu, uz vietas!
Kamēr tie cīnījās, Berta izlīda savā spoku apģērbā, nejēdzīgi ūkšķēdama, bet rātskungs savā uztraukumā to nebūt nemanīja.
Spoks nometa kapuci un devās pie cīnītājiem. Ar visu spēku grūzdama, Berta iegrūda savu dunci līdz spalam rātskungam mugurā. Tas iekliegdamies novēlās no Zārberga un pēc otrā dūriena, krākdams beidza elpot.
Blēži, slepkavas! — bija viņa pēdējie vārdi.
Spoks nometa savu velna galvu, kas bija izdobts ķirbis, un palīdzēja Zārbergam piecelties.
Mums jābēg, — Zārbergs teica, — labi, ka mēs pārējo naudu jau esam nolikuši drošā vietā. So naudu arī noliksim un apraksim līķi.
Ka sacīts — darīts. Berta atri noglabaja naudas maisu, un Zārbergs ieraka rātskunga līķi.
Pēc tam arī slepkavas tūliņ aizbēga no klostera drupām.
* * *
Pagāja labs brīdis. Četri cilvēki nāca un iegāja klostera pagrabā. Tie bija Citavas pilsoņi — maiznieks, miesnieks, drēbnieks un otrs rātskungs. Maiznieka sabaidīti, tie gribēja izņemt savu ierakto naudu.
Klostera pagrabā miesnieks bija ieracis vislielāko summu.
Vispirms izmeklēja to vietu, kur drēbnieks bija ieracis, tur nekā cita neatrada, kā ķieģeļu un akmeņu gabalus. Tas pats bija tanī, kur miesnieks bija ieracis savu naudu.
Nabaga piemānītie nu devās uz pils pagrabu, kur arī rātskungs bija apracis savu daļu. Meklēšanas iznākums bija tāds pats, ka klostera pagrabā. No naudas vairs nebija ne vēsts, atradās vienīgi ķieģeļu un akmeņu gabali. „
Kam nu ir taisnība? — maiznieks jautāja, — kurš no mums- nu ir muļķis?
Apkaunējušies un izbijušies, visi trīs piekrāptie nevienu vārdu nedabūja pār lūpām. Redzēdami, ka tie tik muļķīgi piekrāpti, viņi nosprieda doties atpakaļ uz Citavu un krāpnieku varbūt vēl notvert viesnīcā. Bet miesnieks neatlaidās, lai vēlreiz pārmeklējot klostera pagrabu, kur viņš esot pamanījis svaigu rakumu, varbūt tur būšot naudas maisi paslēpti.
Ar jaunām cerībām vīri ķērās pie darba un izraka nogalinātā rātskunga līķi. Racēji palika stīvi no bailēm.
Mūs visus nogalinās, — drēbnieks iesaucās un skrēja kā traks pa trepēm augšā, rātskungs tam pakaļ un beidzot arī maiznieks ar miesnieku.
Ojbinas drupās bija atkal klusums. Mēness apspīdēja līķa seju, bet drīz paslēpās aiz mākoņiem, it kā riebumu sajuzdams par neģēlīgo slepkavību.
285. nodaļa GLASHITES BAZNĪCAS SAKRISTEJA
Sakšu zeme bija kareivju pārpludināta. Grāfs Flemings izsūtīja kareivjus pa visām malu malām, lai beidzot darītu galu laupītāju pārdrošībām., Apcietināja vairākus klaidoņus un aizveda uz Drēzdeni, bet nekur nebija atrodams bīstamais laupītāju virsnieks Lips Tulians, ne arī kāds no viņa apakšniekiem.
Pārmeklējot nodedzinātās meža dzirnavas, atrada, ka tur bojā gājusi vienīgi ēka, bet nav sadedzis neviens cilvēks, ne arī mantas. Un, kad pienāca ziņa, ka aplaupīta Veisenfelsas sudraba velve, tad vairs nebija šaubu, ka pārdrošais laupītājs Lips Tulians vēl ir dzīvs. Tas radīja lielas izbailes, jo arī Zarberga briesmu darbi tika pierēķināti Lipam Tulianam.
Visās baznīcās lūdza Dievu. Un vecos, atvaļinātos kareivjus saderēja par pilsētu sargiem. Par Lipu Tulianu klīda dažādas baumas — ka tas visur redzēts, bet arvien neizprotamā kārtā pazudis. Sīs tenkas visvairāk uztrauca ļaužu prātus.
Gadījās pat, ka vienu otru ciemu iedzīvotāji atstāja.
Arī Glashites pilsētā pie Miglicas upītes par apsargātājiem bija pieņemti veci invalīdi, bet tie, bīdamies no laupītājiem, naktis pavadīja kādā krodziņā. Tā kā apgaismošanas nebija un arī mēness nespīdēja, tad visas ielas bija ietītas biezā tumsā.
Sādā tumšā naktī Glashitē ieradās Lips Tulians ar savu bandu un, nesatikuši nevienu sargu, piegāja pie sakristejas durvīm.
Novietojis sargus, Lips Tulians ar vienpadsmit laupītājiem aplūkoja varenās sakristejas durvis. Ekoldam bija sainis ar dažādām atslēgām un mūķīzeriem.
Pēc īsām pūlēm atmūķēja smagās ozolkoka durvis. Bet aiz tām vēl atradas otras, dzelzs durvis. Tās bija aizslēgtas ar tā saukto «skrūvju aizšaujamo» un tādēļ nebija nekādā ziņā atmūķējamas. Arī biezais mūris nebija izlaužams.
Brītiņu apdomājis, Lips Tulians pavēlēja saviem ļaudīm aiztaisīt biezās ozola koka durvis un ar visiem spēkiem tās turēt ciet, bet pats viņš palika stāvam starp abām durvīm. Tagad vienpadsmit vīriešiem vajadzēja izlietot visus spēkus, lai noturētu durvis.