Biezās ozola durvis arvien vairāk ļodzījās un brīkšķēja, un laupītāji ar visiem spēkiem pūlējās tās saturēt.
Pēkšņi norībēja dobjš dārdiens.
Diezgan! — virsnieks iesaucās.
Ekolds atvēra durvis. Kāds brīnums! Dzelzs durvis bija vidū pārlūzušas un caur izlauzto plaisu virsnieks jau bija paspējis ielīst sakristejā. Tad atkal atskanēja dobji brīkšķi, un pēc dažām minūtēm iznāca virsnieks, nesdams labajā rokā mazu kastīti ar sakšu vape- ni — Elzbetes dokumentiem.
Izdevās, — viņš iesaucās, — es dabūju, ko vēlējos, tagad dosimies projām.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Astotā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Astotā burtnīca
286. nodaļa IZDOTA
Hallē gatavojās lielas lietas.
Hilda bija tikko atgriezusies no Berlīnes un tagad uzturējās viesnīcā «Pie prūšu kroņa».
Ar saviem panākumiem Berlīnē tā bija ļoti apmierināta, jo bija uzņemta kā princese un bez tam viņai bija apsolīta labākā drošība. Emma un Kaspars gan negribēja šai drošībai ticēt, bet Hilda pastāvēja, ka esot diezgan gudra un neviens to nevarot tik viegli piemānīt. Un tomēr viņai bija jāpiedzīvo maldīšanās . . .
Aizritēja vairākas nedēļas bez kāda sevišķa notikuma. Hilda jau sāka domāt par Lipu Tulianu un aizsūtīja Kasparu, lai uzmeklē to, bet viņas uzticamais atgriezās bez jaunām ziņām.
Hilda kļuva nepacietīga. Te kādā dienā, kad Hilda atradās ēdamistabā, Emma pieteica ģenerāli Vacdorfu. Pēdējais ienāca.
Kas jums nu man sakāms? — Hilda jautāja.
Ekselence, — grāfs mierīgi atbildēja, — karalis vēlas, lai jūs dzīvotu Pilnicā. Un, ja tiek atdots dokuments, tad neviens nedrīkst jūs apgrūtināt. Tad Pilnicas pils paliek jūsu īpašums.
Pavisam sarežģītas lietas, — Hilda smējās, — tas izklausās, it kā žēlastības maize man būtu pasniegta!
Nekādā ziņā, ekselence, tā vienīgi vēlēšanās reiz izbeigt šo lietu, lai reiz šīs pasakas pie galma izgaistu. Un tā ir tiešām vēlama lieta.
Tas ir tādēļ, ka no manis baidās, — Hilda atbildēja, — es daudz ko zinu, kas sagādātu lielajiem kungiem vienu otru rūgtu stundu. Jā, es visu redzu!
Tad jūs, ekselence, ne uz ko negribat ielaisties?
Nē! — Hilda iesaucās, — es neizlaidīšu savus ieročus no rokām. Ejiet, ģenerāl, šī ir mūsu pēdējā saruna.
Vacdorfs palocījies taisījās iziet, kad priekšistabā noklaudzēja soļi. Bija dzirdama piešu un zobenu šķindoņa un Emmas dusmīgā balss. Tad atvērās priekškars un zālē ienāca prūšu ģenerālis fon Vinterfelds — Halles gubernators.
Vienā ziņā viņš līdzinājās ģenerālim Kijau — arī viņš bija sieviešu ienaidnieks.
Es prasu gandarījumu, ekselence! — Hilda auksti sacīja. — Kā jūs uzdrošināties nepieteikušies še ienākt? Es par to žēlošos Berlīnē.
Se — lasiet, — gubernators sacīja, izvilkdams kādu papīru. — So pavēli nupat kā atsūtīja no Berlīnes. Prūšu valdība man pavēl jūs izdot Saksijai!
Tas nevar būt, — Hilda stostījās, — es taču biju Berlīnē — man apsolīja drošību, tā ir maldīšanās, pārskatīšanās…
Nav tiesa, — gubernators atbildēja, — prūšu valdība nekad nepārskatās. Karalis Augusts apsolījis izpildīt visas prūšu prasības, un par to mans valdnieks atsauc grāfienes Kozelas apsardzību!
Atmaksa, — Hilda piemetināja.
Šovakar es kareivjiem likšu pavadīt grāfieni līdz robežai, — Vinterfelds sacīja Vacdorfam, — un tur viņa tiks izdota sakšiem.
Es protestēju, — Hilda izmisusi iesaucās, — tas ir pret tautu tiesībām — es ceļu iebildumus.
Nekas nelīdz, — gubernators sacīja, plecus raustīdams, — viesnīca ir aplenkta, un jau šovakar kareivji jūs aizvedīs līdz robežai.
Mēs varam iet, — Vinterfelds pamāja savam draugam, — grāfiene ir izspēlējusi savu lomu.
Vacdorfs, uzmetis vēl līdzcietīgu skatu Hildai, sekoja gubernatoram.
Izdota, — Hilda vaidēja, — cietums… es jūtu — briesmīgs liktenis …
Emma ieskrēja, paziņodama, ka visa viesnīca aplenkta.
Hilda vēl cerēja uzpirkt vedējus un izbēgt, viņa uzdeva Emmai uzzināt, uz kurieni to vedīs. Bet Emma neko nepanāca.
Prūšu kareivji zināja tik savu uzdevumu — aizvest Hildu līdz robežai. Uz kurieni pēc tam — tas palika noslēpums.
287. nodaļa ZĀRBERGS BIŠOFSVERDĀ
Zārbergs redzēja, ka viņš Citavā mantrača lomu izspēlējis.
Noskatījies rātskunga līķa atrašanu, viņš saprata, ka nu viņu gūstīs. Sī iemesla dēļ tas noņēma lieko bārdu, pārģērbās citās drēbēs un nolēma uzturēties Bišofsverdā netālu no Citavas, jo tik tuvu nevienam nenāks prātā meklēt. Novietojies labākajā viesnīcā, viņš nodomāja še palikt uz ilgāku laiku, kamēr apklusīs meklēšana un viņš varēs izņemt Ojbinā noslēpto mantu un noglabāt to drošākā vietā.
Viņš iestāstīja viesnīcniekam, ka atbraucis no Gerlicas, jo tam Drēzdenē esot gaidāma kāda prāva, bet dažu iemeslu dēļ negribot uzturēties Drēzdenē, bez tam arī sievas slimības dēļ izvēlējies klusāku stūrīti. Viņš arvien kārtīgi samaksāja savu rēķinu, izlikdamies godīgs cilvēks.
Kamēr Berta spēlēja slimnieces lomu, Zārbergs gāja viesistabā satikties ar ceļotājiem, lai ievāktu jaunas ziņas. Jau trīs dienas tie bija pavadījuši viesnīcā, bija iestājies lietains laiks. Patlaban Zārbergs dzēra punšu, kad viesnīcā ienāca divi jauni ceļotāji un stāstīja, ka nākot no Citavas. Viesnīcnieks arī viņiem piedāvāja punšu, bet ceļotāji izteicās, ka tas viņu makam iznākot par dārgu.