Man vienam ir par daudz garlaicīgi, un manam makam tas nekaitēs, es izmaksāju, ja tik kungiem ir patīkami ar mani kopā iedzert, — Zārbergs uzaicināja.
Ceļotāji ar pateicību pieņēma Zārberga piedāvājumu un nosēdās pie galda. Nu dzerot bija laiks patērzēt, viņi pārrunāja pašreizējos notikumus.
Citavieši stāstīja, ka pie viņiem nonāvēts kāds godīgs rātskungs, kuram svešinieks iestāstījis, ka no zemes varot izrakt mantu, bet, lai to iegūtu, tad zināmā vietā vajagot ierakt naudu. Tad nu arī ierakuši naudu. Bet drīz vien svešinieks izrādījies par lielu blēdi un slepkavu. Tagad šo cilvēku meklējot pat Bohēmijā un Slēzijā.
Nekādu lielu bagātību slepkava tomēr neesot ieguvis, jo gandrīz visu izkrāpto naudu otrā dienā ļaudis atraduši ieraktu citā vietā.
Pie šiem vārdiem Zārbergs redzami uztraucās, bet, ātri savaldījies, paskaidroja, ka pie tā esot vainīgs stiprais punšs. Tad, aizbildinājies ār nogurumu, viņš, atvadījies no ceļotājiem, steidzās nemiera pilns uz savu istabu.
Visa iegūtā nauda ir pagalam, — viņš iesaucās un izstāstīja Bertai, ko bija dzirdējis no citaviešiem.
Tur nekas vairs nelīdz, — Berta viņu mierināja, — kas projām, to mēs vairs nedabūsim, labāk mēģināsim iegūt kaut ko jaunu.
Tas velna maiznieks ir pie visa vainīgs, — Zārbergs lamājās, — ar kādu prieku es viņam apgrieztu kaklu.
Berta bija vēl .viltīgāka, naudas kārāka un nežēlīgāka kā Zārbergs, tādēļ pēdējais tai arvien visās lietās paklausīja.
Berta apsolījās tepat Bišofsverdā iegūt kādu laupījumu.
Viņa bija iedraudzējusies ar viesnīcnieci un bieži ieradās pie tās papļāpāties, kur arvien bija sapulcējošās arī citas^sievietes, kuras daudz ko zināja pastāstīt.
Arī šovakar Berta, iegāja pie saimnieces un jau atrada priekšā kādas četras sievietes. Patlaban viņas runāja par spokošanos baznīcā.
Jums, kundze, es labprāt izstāstu, — kāda sieviete sacīja Bertai. — Lielajā baznīcā no katoļu laikiem guļ ļoti daudz bagātības. Toreiz, reformācijas laikmetā, šī manta tikusi apķīlāta, bet mirušo gari ar to neesot apmierināti. Toreiz šai baznīcā sprediķojis varens priesteris, liels runātājs. Un cilvēki stāsta, ka laiku pa laikam viņš uzceļoties no kapa un ap pusnakti kancelē sprediķojot. Drausmīgi esot to uzlūkot, kad viņš stāvot baltā priestera uzvalkā un kad tam galvas vietā uz pleciem rēgojoties miroņa galvaskauss.
Visas klausītājas nodrebinājās, tikai Berta palika vienaldzīga, viņa jau perināja jaunus plānus.
— Bet manta tur tiešām esot lieliska, — otra sieva piemetināja. — Daudz zelta naudas, zelta trauki, rotas ar dārgakmeņiem milzīgā vērtībā.
Tagad Berta uzdeva jautājumus, jo gribēja uzzināt, kurā vietā manta glabājas.
Viena teica, ka pagrabā, otra — ka zem altāra, bet trešā apgalvoja, ka tā paslēpta zem kanceles.
Tā galu galā neviens par šo lietu netika nekādā skaidrībā.
Berta tomēr apņēmās atrast šo mantu, lai tā būtu kā atlīdzinājums citaviešiem izkrāptās un Ojbinā pazaudētās naudas vietā.
288. nodaļa PIE SAKSIJAS ROBEŽĀM
Pa Halles—Merseburgas lielceļu lēnām virzījās uz priekšu transporta gājiens.
Pa priekšu jāja prūšu kirasieri, tad sekoja jātnieku ieslēgta kariete, pēc tam atkal kirasieri, kas ieslēdza otrus ratus, un beidzot puseskadrons kareivju.
Sis bija gājiens, kas pavadīja Hildu līdz sakšu robežai.
Robeža vairs nebija tālu, kur tos jau gaidīja sakšu dragūni.
Hilda savā karietē sēdēja viena, otros ratos atradās Guste ar Emmu. Kaspars pēc slepena aizrādījuma bija bez pēdām pazudis.
Hilda lūkojās pa karietes logu un ieraudzīja pie robežas sakšu dragūnus.
Pie karietes piejāja gubernators.
Hilda to nikni uzlūkoja, viņa zināja, ka ar šī vīra gādību to izdod sakšiem.
Neapgrūtiniet mani, — Hilda iesaucās.
Vinterfelds pieliecās tuvāk.
Te ir robeža, — viņš sacīja, — tagad . . .
Tālāk viņš netika, jo Hilda, ārprātīgās dusmās paķērusi savu ziloņkaula vēdekli, sita ar visu spēku tam pa seju, ka pat asinis sāka plūst no deguna.
Gubernators, pārskaities par tādu apkaunojumu, ķēra pēc zobena.
Duriet tik, — Hilda kliedza, — duriet man sirdī — tas būs īsts varoņa darbs, gubernatora kungs.
Vinterfelds savaldījās un, apgriezis zirgu, ātri aizjāja.
Tagad sakšu dragūni ielenca karieti un aizveda Merseburgā.
Kareivji ieveda Hildu viesnīcā un ieņēma savas vietas.
Par daudz goda, — Hilda teica virsniekam, kas viņu pavadīja.
Bet viņa apmulsa vēl vairāk, kad tā savā istabā atrada savu
lielāko ienaidnieku — grāfu Flemingu.
Aha, mēs tomēr atkal redzamies, ekselence, — ministrs iesāka. — Tātad ar prūšu patversmi nekas prātīgs neiznāca, jūs atkal esat mīļajā Saksijā.
Hilda klusēja.
Jā, Saksija ir skaistākā zeme, — viņš turpināja. — Vai tā nav daudz mīļāka par citām zemēm?
Es lūdzu neturpināt tādas runas, — Hilda iesaucās, — esmu nogurusi un vēlos mieru.
Ak, jūs to vēlaties, — ministrs smaidīja, — bet vai tas izdosies, tam es neticu. Ja ekselence būtu labprātīgi atgriezusies Saksijā, tad soda vietā būtu dabūjusi žēlastību. Bet tagadējie apstākļi ir šo lietu grozījuši.
Uz kurieni tad mani vedīs? — viņa, ļoti uztraukta, jautāja.
Es nezinu, tas vēl nav nolemts, vispirms jūs aizvedīs uz Nosenu, lai jūs saņemtu slepenās tiesas spriedumu.
Slepenās tiesas … spriedumu — es taču neko neesmu noziegusies?