Nu, tā ir tiesnešu darīšana, — grāfs atbildēja, — bet man ir kāds svarīgs jautājums.
Ko jūs gribat no manis?
Es gribu tūliņ dabūt zināt, kur ir palicis mans sekretārs?
Es neesmu nekāda bērnu meita, — viņa spītīgi atbildēja.
Kur atrodas mans apakšnieks? — Flemings draudoši jautāja.
Sargieties, ekselence, — Hilda iesaucās.
Jūs laikam domājat mani iebaidīt, grāfiene, tas nenotiks. Tagad es esmu pratinātājs un jūs — pratināmā.
Smieklīgi, — viņa atbildēja, — ja tik es satiktu karali, tad jūs no manis drebētu.
Es pratīšu to aizkavēt, — Flemings atcirta.
Jūs man neteiksit, kur palika mans sekretārs?
Uz šo jautājumu es neatbildu, — Hilda atteica, — bet kādēļ mani apcietina, ko es esmu nodarījusi?
Ir daudzas aizdomas — vispirms jūs stāvat sakarā ar laupītāju virsnieku Lipu Tulianu.
Tas nav taisnība, — Hilda sacīja nobālēdama.
Jūsu seja jau to pierāda. Jūs sazvērējāties nonāvēt visus ministrus.
Tās jau ir neprātīgas valodas.
Bet tā ir patiesība.
Ko lai es uz to atbildu, — Hilda smējās, — kā liekas, jūs slimojat ar kādu nervu kaiti.
Sie vārdi Flemingam bija kā pātagas cirtieni, bet viņš savaldījās, viņš gribēja atriebties . . .
Tā ir karaļa pavēle, — Flemings turpināja.
Var jau būt, — Hilda atbildēja, — bet dokuments ir noglabāts un nekad netiks atdots.
Nu, to mēs redzēsim.
Jā, redzēsim, — viņa atbildēja, — tad redzēsim, kurš beidzot uzvarēs, vēl karalis nav mani aizmirsis.
Flemings saprata, ka šinī lietā Hildai taisnība un tādēļ viņu satikšanās jānovērš.
Man ir vēl kāds jautājums, — Flemings sacīja.
Es vairāk neatbildēšu — ar to pietiek! — Hilda dzestri atteica.
Flemings virzījās uz durvīm. Hilda tam uzgrieza muguru.
Viņa citādi nevēlas, — ministrs murmināja, — labi — tad viņai jākrīt. Viņai vai man — citas izejas vairs nav!
289. nodaļa AIZDOMĪGAS ZĪMES
Bišofsverdā baznīcas ķesteris, kā arvien, agrā rīta stundā gāja apskatīt baznīcu.
Ejot caur kapsētu, viņš ieraudzīja svaigas pēdas, kuras tas uzmanīgi aplūkoja. Pēdas veda uz baznīcu.
Gadījās, ka pienāca arī mācītājs un nu tie kopīgi pētīja aizdomīgās pēdas.
Dievamžēl, — mācītājs sacīja, — šinīs laikos netrūkst bezdievīgu ļaužu, gandrīz ik dienas dzird par laupīšanu un slepkavībām, netaupa pat baznīcas svētumus. '
Pēdas aizveda pie baznīcas lielajām durvīm, pa kurām laupītājs bija visādi izmēģinājies ielauzties, bet nebija varējis ne atlauzt, ne atmūķēt. Pēc tam bija devies pie baznīcas loga un ilgi izmēģinājies tikt augšā, kas arī nebija izdevies loga augstuma dēļ. Pēc veltīgiem pūliņiem laupītājs bija aizgājis pa kapiem un pārrāpies pār kapsētas mūri.
Ko nu darīsim? — ķesteris jautāja.
Es tūliņ iešu pie birģermeistara, — mācītājs atbildēja, — te tūliņ kaut kas jādara, jo laupītāji savu mēģinājumu var atkārtot. Baznīca ir jāapsargā, jo tur iekšā ir tādi dārgumi, kā reti kada Dieva namā.
Mācītājs aizgāja un kopā ar birģermeistaru izvēlējās divdesmit vienu vīru no pilsoņiem, kuriem katru nakti pa trim jāapsargā baznīca. Izraudzītajiem pilsoņiem to tūliņ arī paziņoja.
Ap pusdienas laiku jau visā Bišofsverdā runāja par noslēpumaino nakts vazaņķi.
Saprotams, ka arī viesnīcā saimniece to izstāstīja Bertai.
Berta uzmeklēja Zārbergu, kurš bija ļoti sabozies par neizdevušos mēģinājumu. Berta viņu mierināja, teikdamās vispirms ievākt tuvākas ziņas.
Kā tu, Berta, to gribi iesākt? — Zārbergs ziņkārīgi jautāja.
Ļoti vienkārši, — viņa atbildēja, — rītu, kā jau pie sestdienas, ir vakara lūgšanas stunda, es iešu baznīcā — un gan jau tu redzēsi, ko es izdarīšu.
Pirmo nakti sargi nekā šaubīga neredzēja. Nākošā naktī bija jāsargā citiem.
Vakarā ļaudis sapulcējās baznīcā uz lūgšanu un viņu starpā arī Berta.
Berta bija atnākusi viena, jo saimniece vakara darbu dēļ nevarēja tikt.
Viņa apsēdās pakaļējos solos. Baznīca bija vāji apgaismota, izņemot altāri un kanceli, tas Bertai bija ļoti pa prātam.
Kamēr dziedāja beidzamo pantiņu, Berta izgāja no krēsliem un palīda zem kāda sola.
Dievlūdzēji atstāja baznīcu un sveces tika izdzēstas, bet durvis Bertai par brīnumu netika aizslēgtas.
Drīz vien ķesteris ieveda trīs apbruņotus vīrus un, ar tiem parunājies, aiziedams pieslēdza baznīcas durvis.
Baznīcā palika sargi un ieņēma vietu netālu no altāra.
Sakristejas durvis nebija tālu, pa tām Bertai vajadzēja iekļūt, jo tur atradās vecie raksti, no kuriem smelties ziņas, bet nu tos nevarēja dabūt.
Ko lai nu iesāk? Sargi būs katru nakti.
Berta domāja jaunus plānus, un viņa bez šaubām bija atradusi izeju.
290. nodaļa VĒTRAS NAKTĪ
Hilda tikai vienu nakti palika Merseburgā, jau nākošā rītā viņu aizveda uz Nosenu, kur viņai bija jāpaliek vairākas dienas.
Vēl nebija izlemts, kur būs viņas ieslodzīšanas vieta, un Flemings aizceļoja uz Drēzdeni turpināt iesākto darbu. Te nāca gadījums, ko neviens negaidīja.
Hilda saslima. Briesmīgais uztraukums — sašutums par Fleminga uzvaru — un pastāvīgās rūpes, tas viss viņu tik ļoti nomāca, ka viņai vajadzēja palikt gultā.
Atsauktais Drēzdenes galma ārsts rādīja ļoti domīgu seju
Visas viņas kaislības likās pamodušās. Viņa tik šausmīgi trakoja, ka bija jādomā, ka viņu sagrābis pats ļaunais — lādēja ministru un zvērēja viņam neganti atriebties.
Nekādi līdzekli nepalīdzēja. Kas viņai gadījās pa rokai, to viņa svieda ārstam, zāļu pudelītes izlidoja pa logu, pat Emma un Guste nespēja viņu apmierināt.