Man pakaļ, Zārberg, — viņš čukstēja. — Seko man uz pēdām! Te nāksies kauna darbu aizkavēt; spriežot pēc tā, ko es dzirdēju, abi nelieši grib pastrādāt varasdarbu pie svētās.
Zārbergs neatbildēja, bet viņa viltīgās acis nemierīgi zibsnīja.
Lips Tulians taustījās gar sienām, jo laternu nedrīkstēja aizdedzināt: mūki varētu ieraudzīt gaismu.
Zārbergs pa to laiku kala savu plānu.
Tagad, vai nekad, — viņš dvesa.
Ja viņam netrūktu drosmes, tas varētu ar labi mērķētu šāvienu no mugurpuses izrēķināties ar vadoni.
Ak nē, viņš pārāk bailīgs, lai to iespētu. Zārbergs arī zināja, ka Lips Tulians sašķaidīs viņu gabalos, ja nebūs uz vietas pagalam.
Jaunais cilvēks, vēl arvien gar sienām taustīdamies, ātri devās uz priekšu, jo mūku soļi vairs nebija dzirdami.
Pagaidi, te blakus ir caurums, — laupītāju vadonis ieminējās. — Zārberg, kur ir īstais ceļš?
Mums jāgriežas pa labi, — nelietis atbildēja. — Mūki ir aizgājuši, jo eja ved zem sieviešu klostera baznīcas.
Lips Tulians ticēja šiem vārdiem. Sīs telpas viņam svešas, bet Zārbergs noteikti te ir bijis, un jaunais vadonis iegriezās ejā pa labi.
Atri, virsniek, atri, — blēdis mudināja. — Citādi mūkus vairs nepanāksim, un tie savu upuri jau būs pārvarējuši!
Bet tā mudināt nemaz nevajadzēja, jo Lips Tulians gāja uz priekšu tik ātri, cik tas tumsā iespējams.
Jaunais vīrs gribēja aizkavēt neģēlību, arvien ātrāk viņš steidzās uz priekšu. Te — aprauta iekliegšanās — Lips Tulians tvēra mūri, kur pieturēties; viņš krita.
Velti — tukšajā ejā atkal iesaucās balss un smagais ķermenis krita dziļi, dziļi, atsizdamies pret cietu klonu.
Zārbergs metās zemē.
Virsniek, — viņš sauca uz leju. — Virsniek!
Nekādas atbildes.
Nelietis piecēlās.
Izdevās, — viņš sprauslāja. — Izdevās! Ha, ha, ha, virsnieks guļ apakšā velvē, un, ja vēl nav pagalam, tur viņam neizbēgami jāmirst. Mans mērķis ir sasniegts, tagad es esmu laupītāju bandas vadonis, jo neviens cits nevar to vadīt. Un skaistā Elzbete būs mana mīļākā — oho, nu ies zaļi!
Nelietis atkal klausījās — kapa klusums; neviena skaņa nenāca no dziļumiem.
Zārbergs varēja līksmot, jo viņa plāns bija izdevies: viņš pats vadoni te ievilināja, un nu tas bija iekritis velvē.
— Lips Tulians uz mūžu aprakts, — viņš murmina, izejai tuvodamies. — Es jau atgriežos, un, kad biedri dzirdēs, ka viņu vadonis aiz savas pārgalvības kritis nelaimē, tad atskanēs: — Lai dzīvo laupītāju vadonis Zārbergs!
Pēkšņi viņš izbailēs iekliedzās.
14. nodaļa NEĢĒĻU DARBS
14. nodaļa NEĢĒĻU DARBS
No sieviešu klostera torņa dobji izskanēja pusnakts zvani. Spoku stunda bija klāt, un tajā, pēc senlaiku teikām, mirušo dvēseles klaiņo pa zemesvirsu.
Kā tumšs klinšu blāķis sieviešu klosteris rēgojās pāri pilsētas celtnēm.
Logos nespīdēja neviens gaismas stars, vienīgi pa kādu raibu rūti no klostera baznīcas plīvoja vāja gaismiņa. Tā bija mūžīgās uguns liesmiņa pie lielā altāra.
Vājā blāzma apgaismoja vienīgi tuvējo apkārtni, citādi visa baznīcas iekšiene bija tumša, tik pa brīžam spokaini pazibēja svēto tēli un eņģeļu galvas.
Vai tur kas nesakustējās ap lielo altāri, vai nečaukstēja drēbes? Vai tur nelocījās kāds no viņpasaules, no kapenēm uzcēlies gars?
Ak nē, tas bija cilvēks, kas dedzīgā lūgšanā noslīdzis ceļos pie altāra; mūžīgā uguns liesma apgaismoja jaunas, bālas sievietes brīnišķi vijīgo stāvu.
Daiļā lūdzēja šķita atraisījusies no visa laicīgā, un debešķīgi skaistā seja bija pievērsta krustā sistajam Pestītājam.
Tā bija Hedviga.
Mans Pestītāj, uzklausi manu lūgšanu, — viņa lūdza. — Es nelūdzu par sevi, bet piedod viņam, tam, kuram pieder mana sirds, atgriez viņa prātu, lai viņš atstāj ļauno ceļu. Ak, Kristus, visas pasaules Pestītāj, piedod Filipam viņa grēkus!
Asaras ritēja pār bālās, daiļās lūdzējas vaigiem, kad mazās, drudžaini karstās rokas cēlās pret krustā sistā tēlu. Mūžīgā uguns blāzmoja augšup, un šķita, ka krustā sistā Pestītāja vaigs, žēlastības apstarots, pievērsies lūdzējai.
Atgriez viņa prātu, ak Pestītāj, — Hedviga lūdza. — Viņš ir smagi grēkojis, bet viņa sirds nav ļauna, viņš aizrāvies ļaužu cietsirdības dēļ un sabiedrojies ar laupītājiem, kas aplaupa savus līdzcilvēkus. Viņš mani vairs nemīl, bet es nedusmoju, es gribu mīlēt tevi, manu Pestītāju. Tu esi mans pēdējais patvērums; es gribu klosterī aizlūgt par Filipa grēkiem.
Daiļās lūdzējas balss izskanēja kā ievainots zvans. Briesmīgas sāpes plosīja mīlas pilno sirdi. Ak, Hedviga varēja kliegt un tomēr neizkliegt aso moku dedzi. Jo Filips, bezgala mīļais Filips viņu ir aizmirsis.
Tā Hedviga domāja. ' Nedēļām ilgi viņa meklēja to, daudzkārt maldījās, gulēja mežā, līdz ieraudzīja laupītāju vadoni liecamies pār skaistu meiteni un glāstām viņas mīļo sejiņu. Iekunkstēdamās viņa spieda roku uz viļņojošās krūts. Tur iekšā dega un sāpēja, it kā kāds ar nažiem graizītu.
Lūzti, asiņainā sirds, — viņa čukstēja. — Lūzti, tik mieru, mieru — es gribu mirt!
Bezgalīgas sāpes bija pārņēmušas Hedvigu.
Viņa nedzirdēja troksni aiz altāra.
Tur uzlīda divi tumši stāvi, kaisliem iekāres skatiem uzlūkodami daiļo lūdzēju.
Tā ir viņa, — viens no mūkiem ieminējās. — Uz priekšu, projām viņu!
Hedviga uzlēca kājās.
Divi mūki, kapuces pār sejām uzvilkuši, kā spoki no veļu valsts uzbruka viņai.