Ārsts domāja, ka viņa grūti saslims, un paziņoja uz Drēzdeni. Pienāca ministra pavēle:
Grāfiene labi jāapkopj, 6et viesnīca stingri jāapsargā, lai nevar izbēgt.
Arī Hilda to dabūja zināt. Un acumirklī viņu pārņēma tāds trakums, ka viņu pat uzskatīt nevarēja.
Tā pagāja da|as dienas.
Šovakar bija liela vētra, tā ka māju dakstiņi lidoja pa gaisu.
Hilda gulēja gultā. Logi bija aizklāti — lampa apgaismoja istabu, un Emma sēdēja pie gultas. Guste bija aizgājusi gulēt.
Kamīnā nevarēja uguni kurt, jo vētra to ietriektu istabā, tādēļ Emma to aizklāja un aizlika galdu priekšā.
Hilda šodien bija mierīgāka un, kaut arī slima, tomēr ļoti skaista.
Emma, — Hilda jautāja, — vai no Kaspara nekas nav dzirdēts?
Nē, ekselence, viņš vēl nekādu ziņu nav laidis. Viņš varbūt vēl meklē Lipu Tulianu.
Kur gan viņš var būt, — Hilda teica, — ak, Filip, kā es pēc tevis ilgojos. Es tevi pazīstu — tu mani atsvabināsi, kad dzirdēsi, ka esmu apcietināta. Tu to darīsi, jo Flemings ir arī tavs ienaidnieks.
Es neticu, ka ministrs ko vairāk darīs, — Emma ieminējās,
viņa varai arī ir savas robežas.
Nē, nē, viņam ir vara, — Hilda sacīja, — tu, Emma, nezini, cik ļoti viņš mani vajā. Un par to, ka es ar viņu neielaidos. To viņš neaizmirst.
Vai tagad arī vēl?
Vēl tāpat, lai arī teikt to nedrīkst, — Hilda atbildēja.
Bet ja jūs izliktos padevīga, — Emma čukstēja, — ministrs te ieradīsies — ar jums runāt. Vajag viņu maldināt — iegūt laiku, apsolīties.
Tādus jokus es netaisīšu, — Hilda atbildēja, — es par daudz viņu ienīstu, lai varētu liekuļot.
Man ir savas domas, — Emma sacīja, — ja jūs. man atļautu — es ministru piemānītu. Viņš ticētu un cerētu jūs kādreiz fegūt un tomēr pieviltos.
Un kam tas derētu? — Hilda jautāja.
Pateicoties šai viltībai, jūs atdabūtu brīvību. Es zinu, kā vīriešus var krāpt, nav jau'pirmā reize, kad es to daru.
Kaut arī tu esi viltīga, bet Flemings arī nav muļķis, tik viegli tu viņu nepiemānīsi.
Pamēģināt ar mani jūs tomēr varētu, — Emma sacīja.
Labi, bet, ja viņš jutīsies pievilts, tad mums klāsies vēl ļaunāk.
Atļaujiet man par to rūpēties, — Emma atbildēja, — es esmu pārliecināta, ka jūsu stāvoklis uzlabosies. Un tad mēs tūliņ bēgtu uz Bohēmiju. Austrieši jūs vis neizdotu.
Vai tu tā domā?
Esmu par to pārliecināta.
Tad dari pēc savas pārliecības, Hilda sacīja, — tagad vari iet gulēt, es arī gulēšu.
Bet ja jums uzbrūk slimība?
Šonakt es esmu mierīga, — Hilda atbildēja, — vētra, kas ārā trako, atstāj uz mani patīkamu iespaidu. Tikai — kad viss ap mani
apklusis, tad man jātrako, bet tagad es gribu gulēt.
Ārā vēl vienmēr plosījās vētra un pieņēmās spēkā. Sargiem bija grūti. Ap viesnīcu stāvēja dragūni, kuriem bija jāpieliek visi spēki, lai noturētos uz kājām — tik stipri bija vētras brāzieni.
Turklāt vēl bija ļoti tumšs — sargi nevarēja saredzēties. Virsnieks, apkārt ejot, divas reizes bija nogāzts, trešo reizi vētra to uzsvieda suņu būdai. Suns Nero viņu sagrāba aiz kakla un nelaida vaļā, līdz divi dragūni suni iedzina būdā.
Tā neviens neredzēja cilvēku, kurš, pār mūri pārkāpis, steidzās uz viesnīcu.
Virsnieks lādēdamies iegāja pie biedriem.
Piebrauca kariete. Vaktsmeistars gāja pretī. Te no karietes izlēca kāds vīrietis un steidzās šurp. Vaktsmeistars gribēja padot godu, bet pienācējs to aizliedza. Viņš negribot, ka par viņa ierašanos zinātu. Viņš iegāja viesnīcā.
Pērkons un zibens, — vaktsmeistars murmināja, — tas jau bija ministrs — viņš ierodas tādā laikā, kur cilvēks nevar uz kājām turēties. Hm — viņš grib apciemot grāfieni. Bet to viņš varēja arī dienā darīt.
Pa to laiku vīrietis, kas nepamanīts bija pakjuvis garām, bija piegājis mājai.
Vētra trakoja vēl tāpat, bet vīrietis gar mūri kāpa uz jumta. Tas bija tāds darbs, ko neviens nekad vēl nebija darījis.
Viņš kāpa arvien augstāk un sasniedza jumtu. Nāca stiprs vēja grūdiens, bet kāpējs lēnām, tomēr neatlaidīgi līda uz skursteņa pusi.
291. nodaļa SARUNAS
Lipa Tuliana vīri jau daudz gūstekņu bija sargājuši, bet neviens vēl nebija tik cieši apsargāts kā Kremo.
Vitorfs zināja, ka Lidu citādi nebūs iespējams atsvabināt, ja Kremo nebūs gūstā. Viņš pastāvīgi apstaigāja sardzi un reti satikās ar Elzbeti. Viņi abi vairījās satikties, lai neuzplēstu sāpīgo mīlas brūci.
Tā aiztecēja laiks. Kādu rītu sargi pieteica svešiniekus. Vitorfs steidzās pretī: tie bija vecais pulkvedis Greifensteins un Maksis fon Stenburgs.
Apsveicinājies Vitorfs tos ieveda pils pagalmā. Pulkvedis fon Greifensteins brīnīdamies skatījās Vitorfā.
Es jūs pazīstu, — vecais, dziļi aizkustināts, sacīja, — šeit — šeit es jūs atkal atrodu!
Kļūsiet, — Vitorfs iesaucās drebošā balsī, — pagātne ir mirusi, neviens nedrīkst mani pazīt.
Jā, jā, — pulkvedis bēdīgi noteica, — kā tam tā vajadzēja nākt. Es zinu, kā liktenis ar jums spēlējies, nu, lai tiesā cilvēki, tur augšā mājo kāds, kas visu sirdis redz. Un dažs labs grēcinieks reiz kļūs svēts.
Vitorfs apgriezās, lai viņus ievestu pie čigānu virsaiša, viņš pats gāja pa priekšu, pulkvedis ar Maksi sekoja.
Čigāns lielījās, ka pulveža meita būšot šim sieva. Saprotams, ka ar tādu cilvēku nebija ko runāt, tādēļ viņi drīz vien no tā aizgāja.
Tikko viņi bija iegājuši iekšā, tā sargi atveda sarkanos svārkos ģērbušos ap divpadsmit gadus vecu meiteni.
Kas ar šo čigānieti ir? — Vitorfs jautāja. — Vai jūs viņu sagūstījāt?
Nē, viņa pati ienāca un teicās, ka viņai uzdots vest sarunas.