Vitorfs piesauca meiteni klāt. Čigāniete paskaidroja, ka viņa nākusi izpirkt Kremo, un solīja dot zeltu un dārgakmeņus. Vitorfs šo piedāvājumu atraidīja.
Tad čigāniete solīja dot simts zirgu. Arī tos Vitorfs nepieņēma un paskaidroja, ka vienīgi pret Lidu izdošot Kremo. Bet čigāniete atbildēja, ka tas neesot iespējams, un lūdza, lai tai atļaujot vienatnē sarunāties ar Kremo. '
Vitorfs to neatļāva, bet sacīja, lai iet uz nometni un paziņo čigāniem, ka Kremo citādi neatbrīvos, kā vien pret Lidu.
Pēc brītiņa čigāniete lūdza, lai viņai atļauj no Kremo atvadīties.
To viņai arī atļāva, un tā, Kremo roku sniegdama, slepus iedeva kādu paciņu. Vitorfs, ātri piesteidzies, atņēma paciņu, kurā atradās pudelīte, duncis un divas vīles. Labi, ka Vitorfs bija uzmanījies, jo pudelītē bija miega zāles.
Viņš sasita pudelīti.
Meiteni atvadīja atpakaļ, stingri piekodinot, ka uz citādām sarunām neielaidīsies.
Pēc tam Vitorfs savus viesus ieveda atdusēties, teikdams, ka čigāni drīz vien ieradīšoties, jo- tie neatstāšot savu virsaiti gūstā.
292. nodaļa DIVI VECI IENAIDNIEKI
Vētra bija sasniegusi augstāko pakāpi — trakoja un krāca ap Nosenas viesnīcu. Un taisni negaiss un vētra Hildas kaislīgai sirdij bija kā balzāms.
Viņa gulēja.
Te atvērās duvis, un klusi uz pirkstgaliem ienāca kāds vīrs. Lampa gaiši dega. Viņš tuvojās gulētājai. Ienācējs nebija neviens cits, kā grāfs Flemings.
Hilda atvēra acis un domāja sapņojam, kad ieraudzīja savu ienaidnieku, bet, dzirdēdama vētras šņākšanu, saprata, ka tas nav vis sapnis, un ietinās zīda gultas segā.
Tas ir par daudz, — viņa iesaucās, — kā jūs, grāf, iedrošināties te ielauzties? Jums nav kauna …
Mierā — klusu! — viņš pavēlēja, — jūs esat cietumniece, un es katrā laikā varu pārliecināties, vai jūs atrodaties savās telpās. To man neviens nevar aizliegt.
Bezkauņa, — Hilda atbildēja, — velti jūs tēlojat nevainīgo. Es zinu, kas jūs te ved, neesmu vairs bērns, es labi redzu, ko jūs no manis vēlaties. Projām, vai arī es saukšu kalponi.
Vispirms uzklausiet mani, ekselence, — Flemings sacīja.
Nē, to es negribu.
Tomēr, jūs to darīsit. Vai zināt, uz- kurieni jūs no šejienes vedīs, vai varat iedomāties, kur būs jūsu cietums? Jūs tomēr neuzminēsit, tamdēļ pateikšu jums. Nevis lepnā Pilnicas pils jūs gaida, bet Stolpenes stiprie mūri.
Hilda nodrebēja. Viņa jau bija dzirdējusi par Stolpenes šaušalīgajiem cietumiem,
Skaistā grāfiene, — Flemings turpināja, — valdnieks man ir uzdevis ar jums rīkoties, kā es gribu. Stolpenes cietoksnis būs jūsu jauna dzīves vieta, bet arī tur netrūkst skaistu telpu. Jūs varētu dzīvot kā kundze — sulaiņus un visu ko turēt. Bet var arī būt, ka jūs ievieto drūmos cietuma mūros.
Hilda atkal nodrebēja. Viņa zināja, ka Flemingam tagad pār viņu ir pilnīga vara.
Viņa tomēr negribēja padoties.
Tā ir bezkaunība, ka jūs te ienācāt, — viņa sacīja, — es jums neticu, jūs tik gribat mani iebaidīt, karalis pats izlems manu likteni.
Flemings smiedamies turēja pergamentu pret lampu.
Lasiet, daiļā grāfiene, tā ir mana pilnvara.
Nelietis, — Hilda šņāca, — par to jūsu bezkaunīgiem meliem vien jāpateicas. Ai, kā es jūs ienīstu.
Jums būtu mani jāmīl, grāfiene, — Flemings jokoja.
Ko — es? Ha, es jūs nodurtu, ja man būtu ierocis.
Jūsu nākošajā miteklī tā neizskatīsies kā še, — Flemings ļauni, bet mierīgi turpināja, — tur nebūs vairāk nekā, tik kaili mūri, žurkas, peles un dažas cietumnieka mēbeles.
Es nekādu pārkāpumu neesmu izdarījusi, kamdēļ ar mani apieties kā' ar rupju noziedznieci?
Tā, tā — sakiet ko vien gribat, ekselence. Nu, es to zinu labāk. Kam ar Lipu Tulianu sakars, tam uz žēlastību nav ko cerēt.
Kurš man tādu apvainojumu var uzkraut?
Es — man ir pierādījumi.
Projām — taisieties, ka pazūdat, — Hilda uzkliedza, — es gribu būt viena.
Un es pie daiļās grāfienes tomēr palikšu, — ministrs atbildēja, — tik ilgi, kamēr viņa pazemosies un lūgsies žēlastību.
Tas nekad nenotiks.
O jā, mana grāfiene.
Nekad! Projām — projām!
Taisni tagad es palikšu, — Flemings dusmīgi atbildēja, — jums jāpadodas un jālūdz žēlastība. Citādi es likšu jūs iemest visdrausmīgākajā pagrabā zem Jāņa torņa.
Ejiet, nelieti, es jūs ienīstu.
Flemings piecēlās un gribēja apkampt grāfieni.
Hilda gribēja kliegt, bet grāfs Flemings tai aizturēja muti.
Kamīnā kas iegrabējās.
Tagad tu esi mana, skaistā spītniece, — Flemings murmināja.
Hilda cīnījās pretī, bet ministrs bija stiprāks.
Piepeši viņš tika atrauts un ar sparu nosviests uz grīdas.
Lips Tulians stāvēja istabas vidū.
Flemingam tirpa visi locekļi.
— Atkal tu tas esi, nelaimes putns, — laupītāju vadonis iesaucās.
Filip, — Hilda paceldamās sauca, bet viņš nelikās to redzam.
Ministrs nevarēja saprast, kā Lips Tulians iekļuvis stmgri apsargātā mājā, viņš gribēja piecelties, bet Lipa Tuliana kājas spe- riens to atmeta atpakaļ uz grīdsegas.
Žēlastību, — Flemings lūdzās, — tā jūs varat mani nosist.
Tādēļ nelaime nebūtu, — Lips Tulians atbildēja, — viens velna radījums pasaulē būtu mazāk. Kas tagad mani kavē sakšu izsūcēju samīt kā tārpu
—. Apžēlojieties, — Flemings vaidēj,a.
Man tagad ar tevi jārunā, tu man tūliņ atbildēsi. Ha, ha, ha! — viņš iesmējās. — Ministrs brīnās, kā es še iekļuvis. Lips Tulians nepazīst šķēršļus. Viņš brauc kā velns caur uguns ēzi.
Vispirms Lips Tulians aizliedza kliegt, citādi viņš to uz vietas noduršot. Pēc tam, izvilcis no kabatas auklas, sasēja viņam rokas un kājas.
Manas meža dzirnavas jūs izpostījāt — mani ar kareivjiem gūstījāt, ko tas viss jums deva? Daudz cilvēku ir krituši, un es vēl esmu brīvībā.
Lips Tulians gribēja viņu uzcelt.