Žēlastību! — Flemings smilkstēja.
Pirmāk jums bija citāda dūša, — Lips Tulians zobojās, — jūs apsmējāt nespēcīgo. Neaizmirstiet to nakti, kad jūs karājāties pie kroņluktura. Tas bija Drēzdenē, bet Nosenā var iziet vēl plānāk.
Filip! — Hilda atkal iesaucās, bet viņš to nedzirdēja. Viņš skatījās sakšu izsūcējā.
Arā kauca vētra.
Skaista mūzika, — Lips Tulian^ teica ministram, — izklausās kā jūsu bēru dziesma.
Ministrs drebēja bailēs, domādams, ka viņam nu gals klāt.
293. nodaļa NEPIELŪDZAMAIS
Filip, Filip! — Hilda jūsmīgi sauca.
Ko jūs, grāfien, vēlaties? — Lips Tulians jautāja. — Jūsu dēļ es neesmu še ieradies, bet tādēļ, ka zināju, ka šis nelietis brauks uz Nosenu.
Hilda nokāra galvu, redzēdama, ka Lips Tulians nav vis ieradies uz Kaspara paziņojumu, bet Fleminga dēļ. Bet viņš taču bija viņu izglābis no Flemfnga. Tas ielīksmoja viņas sirdi, un viņa cerēja Lipā Tulianā pamodināt mīlestību.
Lips Tulians izvilka grāfa mutautiņu un, to savīstījis, aizbāza viņam muti un pēc tam noguldīja grāfu uz grīdsegas.
Filip, — Hilda atkal sauca. Ai, kā viņa prata lūgties, tik sirsnīgi, tik aizgrābjoši, bet viņš iedomāja un redzēja viņā Hedvigas un savu samaitātāju.
Ak, Filip, mans vienīgais mīļais, — Hilda atkal lūdzās, — atsvabini mani, iedomā, kas mani sagaida. Uz Stolpenes cietoksni mani aizvedīs, tur drēgnos pagrabos man jānomirst.
Tas ir jūsu sods, grāfiene, — viņš atbildēja, — sods par jūsu darbiem. Kurš tas bija, kas Hedvigu padarīja nelaimīgu? Kurš vainīgs, ka man bija jāpaliek par laupītāju? Jūs, jūs — vienīgi jūs!
Ak, Filip!
—- Es negribu dzirdēt, — viņš nepacietīgi iesaucās, — tādas sirēnas asaras man riebj. Hedvigai jācieš — tam nevainīgajam bērnam, kura vēl nevienam nav pāri darījusi. Hedviga tagad klosterī, jau virs zemes dzīva aprakta — un es — es vajāts, nicināts, kuram ik dienas jācīnās ar cilvēci. Jā, tas ir jūsu darbs, grāfiene!
Filip, uzklausi mani!
Kādēļ jūs vienmēr saucat šo vārdu, grāfiene, — viņš rūgti sacīja. — Es tak esmu Lips Tulians.
Priekš manis tu .vienmēr būsi Filips, — Hilda teica, — es tevi mīlu un mīlēšu mūžam.
Tās ir jūtas, uz kurām nekad netiks atbildēts, — viņš sacīja, — ejiet vien uz Stolpeni, grāfiene Kozela, grēkus jau dzīvojot vajag nožēlot.
Es negribu, — viņa iesaucās, — nē, nē, es gribu brīvībā dzīvot, nevis cietumā iznīkt!
Tas nu gan nenotiks, — Lips Tulians atbildēja, — es esmu ievācis patiesas ziņas un zinu, ka jūs gan vedīs uz cietoksni, bet ievietos pieklājīgās telpās.
Hilda uzelpoja — viņai nebūs pagrabos jāsmok — Lips Tulians nekad nemelo. Viņa pielietoja visu sievietes mākslu, lai Lips Tulians viņā iemīlētos. Bet viss velti.
Kas tās par lietām? — viņš jautāja, — ko tā spoku komēdija Pilnicā nozīmē?
Tu to zini? — Hilda brīnījās.
Es visu zinu, ko gribu zināt, — viņš atbildēja, — jūs likāt spokiem rādīties — Rohlicas grāfienes gars rādīja savu meitu.
Hilda saknieba lūpas.
Sie spoki nav pilī, — viņa atbildēja, — bet Venus templī.
Un tas ir Pilnicā.
Kāda man gar spokiem daļa, — Hilda turpināja, — tie para- dījās, un es nekā nezinu.
So komēdiju es gribu atklāt. Ja Rohlicas grāfiene patiesi nav atradusi mieru kapā, tad viņa savu bērnu meklētu citur. Sī nelaimīgā meita ir pie maniem ļaudīm — mirušās grāfienes īstā meita ir tālu no šejienes.
Tas jau var būt, — Hilda atbildēja, — man gar spokiem nav nekādas daļas. Ej pats uz Pilnicu — varbūt, ka viņas tev arī parādīsies.
To es arī darīšu, — viņš atbildēja, — es iešu un gribu runāt ar spoku.
Hilda sarāvās.
Venus templī bez tiem vēl esot citādas lietas, pat mani gribēja slazdos saķert.
To es darīju, Filip.
Un kāpēc, grāfiene, jūs mani toreiz gribējāt sagūstīt?
Jā, to es gribēju, Filip. Lai lepnais vīrs būtu mans gūsteknis. Es viņu gribēju ķēdēs saistīt.
Ā, redzi nu!
Jā, bet nevis dzelzs ķēdēs, — viņa iesaucās, — ne — mīlas ķēdēs. Rožu vijas tevi pušķotu — es gribēju tevi mīlēt ar savu kaislo mīlu. Un es varu mīlēt, Filip — nekad vēl pasaulē neviens vīrietis nebūtu tā mīlēts kā tu. A — tu būtu visu aizmirsis — mežus, savus ļaudis — visu, visu. Manos skāvienos tu iedomātu mani — mani vienīgo — savu Hildu — to es zinu.
Pret šādu burvību es esmu norūdīts, — viņš atbildēja, — tik vienreiz es mīlēju, un šī mīla piederēja Hedvigai — bet tagad mana sirds ir sastingusi un auksta kā dzelzsgabals. Tā vairs nav aizkustināma, jo es esmu Lips Tulians.
Tava sirds tomēr mīlētu, — viņa žēli sacīja, — es zinu, tu esi sarūgtināts par briesmīgo netaisnību, kad nelietis — grāfs Marti- nics tevi spīdzināja.
Beidziet! — viņš uzkliedza. — Es to negribu dzirdēt!
Es viņam toreiz nokritu pie kājām, — Hilda turpināja, — es lūdzu par tevi, Filip, bet tas velns neuzklausīja manu lūgumu. Ar varu mani atrāva — tur es esmu nevainīga.
To es zinu, — viņš atbildēja, — par jūsu mīlestību uz mani es nekad neesmu šaubījies. Bet šī kaislība ir atmetama, jo tā godīgu meiteni padarīja nelaimīgu. Vai jūs vēl Hedvigu varat pasaulei atdot? Tas vairs nav iespējams, viņa valkā plīvuri un mirs kā mūķene.
Hildai atkal radās cerība, jo Hedviga bija tikpat kā mirusi.
Spokošanos Venus templi es uzskatu par viltību, — Lips Tulians teica, — jo tur notikušas dažādas lietas, kas vēlāk atklātas.
Hilda tik iedomāja sevi.
Ņem mani līdz, Filip, — viņa lūdza, — apdomā, ka man Stolpenē būs jāiet bojā. Tu gan teici, ka mani ievietos pieklājīgās telpās, bet tu nezini, ka ministrs mani ienīst. Viņš pirmāk gribēja nolaupīt manu godu, tik tava ierašanās iztraucēja.
Lips Tulians pret Hildu gan nesajuta līdzcietību, bet viņā arvien bija īsts muižnieka gars, kas neļāva nevienu sievieti aizskart. Cīņā iet drīkst vienīgi ar vīriem, bet ne ar neapsargātu, nespēcīgu sievieti.