Viņš klusēja.
Filip, — Hilda šņukstēdama lūdzās, — apžēlojies! Atsvabini mani, ņem mani sev līdz! Neatstāj mani mana ienaidnieka ministra rokās, cik nelaimīga es esmu!
Nē, — viņš skarbi atteica. — Tas nenotiks. Jūs no jauna vajātu Hedvigu, es jau jūs pazīstu. Pat klosterī jūs viņu mēģinājāt iznīcināt.
Nē, nē, Filip, es tev zvēru. Es par Hedvigu nemaz nedomāšu. Izlaid mani — es tevi pielūdzu, — Hilda lūdzās izmisušu balsi. —- Ak, Filip, prasi Hedvigai, un viņa tev pavēlēs mani glābt.
Tam es neticu.
Prasi viņai — es pazīstu Hedvigu — viņa ir tik laba, un, kad viņa dzirdēs, ka es smoku Stolpenes cietumos, viņa pati tevi lūgs man palīdzēt.
Es prasīšu Hedvigai, — viņš atbildēja.
— Ak, ņem mani tagad līdz, man vienalga, kurp tu mani vestu — ja tik es esmu brīva.
Tas nav iespējams, t— viņš atbildēja, — es ielīdu caur kamīna skursteni.
Ņem mani līdz. Es visu, visu pacietīšu. Kaut es līdz asinīm saskrāpētos, kaut ar sodrējiem apklātos bēgot — tik brīvībā, brīvībā es vēlos tikt!
Nav iespējams. Jūs esat slima un nespēcīga, to es redzu, jūs vētras naktī dabūtu galu.
Tas nekas, — Hilda čukstēja, — tad es vismaz mirtu tavās rokās.
Tāgad ne, — viņš teica, — cietoksnī jums neklāsies slikti. Un, ja Hedviga vēlēsies, lai jūs atdabūjat brīvību — tad es jūs izvedīšu — man kavēkļu nebūs.
Ņem mani tūliņ līdz!
Nē, — viņš strupi atteica, — es visādā ziņā kādu ņemšu, bet tas būs ministrs Flemings. Un pat viņu es gribu . . .
Beidzamie vārdi palika nedzirdami.
Glāb mani, — Hilda atkal lūdzās, — pie manis ir ari kāda meitene, kuru tu nevari atstāt nelaimē — meža dzirnavnieka meita.
Kas — kas? — viņš iesaucās. — Nē, nevar būt. Tā jau noslīka.
Nē, viņa ir dzīva un tagad otrā istabā guļ, — Hilda atbildēja.
Guste grib mani pavadīt uz Stolpeni, tu nedrīksti viņu atstāt nelaimē.
Es ieradīšos cietoksnī, — viņš teica, — bet vispirms es runāšu ar Hedvigu. Ja viņa jums piedod, ko jūs viņai, cietējai, nodarījusi, tad es jums palīdzēšu izkļūt brīvībā un arī Gusti atsvabināšu. Citādi es neielaidīšos.
Tu nāksi, — Hilda šņukstēja.
Lips Tulians nekad nav lauzis vārdu, — viņš atbildēja. — Bet tagad sakiet man, kā Guste izglābusies no Zālupes viļņiem?
Lai viņa pati tev to pastāsta, tas ir garš stāsts. Mans sulainis Kaspars viņu izglābis, kad viņu gribēja nodot drošības iestādēm.
Lipam Tulianam šī lieta bija nepatīkama, un viņš ilgi domāja. Pa tam grāfiene ķērās pie šaubīga līdzekļa. Zīda gultsegā ietinusies, viņa nokrita pie Lipa Tuliana kājām.
Glāb mani — es nožēloju savu vainu, — viņa izmisusi lūdzās.
No Stolpenes cietuma es tevi glābšu, ja Hedviga gribēs. Tas ir mans pēdējais vārds.
Filip, mīļais!
Es palieku pie sava vārda, tas nav grozāms.
Ak, Filip — Filip, redzi, še es guļu pie tavām kājām. Ņem mani līdz, es esmu tava, tava kalpone, tava verdzene. Tu vairs nebūsi laupītāju virsnieks, Filip, es esmu bagāta, man pieder miljoni
viss, kas man ir, pieder tev, ak mīļais — neļauj mani aizvest uz cietoksni — atsvabini mani, es gribu bēgt kaut kādā ceļā, tu nesūdzēsies par mani. Es skriešu līdz pēdējam elpas vilcienam. Neatstāj mani nežēlīgā ienaidnieka varā.
Grāfs Flemings jūs nedrīkst mocīt, — viņš mierīgi atteica.
Bet viņš to darīs.
Es gādāšu, ka viņš to neuzdrošināsies. Sis nelietis vēl arvien bīstās no manis. Viss kas jums būs, tik brīvības nebūs, jo Stolpenē jūs dzīvosit pēc savas kārtas prasībām. To es dabūju zināt. Un nu
pietaupiet vārdus, tagad es jūs neatsvabināšu, tas ir mans pēdējais vārds.
Filip!
Pie tā paliek!
Viņš apgriezās, un Hilda, lēnām uzcēlusies, iekrita gultā. Vēl viņa gribēja lūgties, bet jutās tik satraukta, ka paģība.
294. nodaļa UZ JUMTA
Un nu pie tevis, — Lips Tulians teica, — tagad situsi tava reize, grāf Fleming.
Viņš atņēma grīdsegu, ar kuru bija apsējis ministru.
Vismīļāk es jūs tepat nosistu, — Lips Tulians turpināja, — tad sakši no sava asinssūcēja būtu vaļā.
Flemings smilkstēja vien. Lips Tulians to uzlūkoja ar nežēlīgu skatienu.
Ja es to darītu, tad teiktu, ka pastrādāta slepkavība, — viņš turpināja. — Aizdomas kristu uz grāfieni, un tas nedrīkst būt — kaut es arī Hildu ienīstu, viņai tomēr nebūs ciest nevainīgai. Tādēļ esmu apdomājies. Karātavām jūs tomēr neizbēgsit, es paredzu, ka sadusmotā tauta jūs kādreiz pakārs.
Flemings kunkstēja.
Beidz jel smilkstēt, — Lips Tulians sacīja, — tas neko nepalīdz. Jūs vēl ilgi mani pieminēsit.
Lips Tulians izvilka no kabatas divas garas siksnas, izmēģināja to izturību un vienu galu apsēja ministram.
Tā, ar to pietiks, — viņš sacīja, — kāre uz mīlestības piedzīvojumiem jums pāries.
Ministrs jutās pazudis.
Bet Lips Tulians tam pašreiz nemaz nelikās piegriežam vērību.
Viņš veikli iekāpa kamīnā, un drīz vien Flemings dzirdēja dobju skrāpēšanos, kas liecināja, ka laupītājs atkal ielien skurstenī.
Grāfam vēlreiz uzausa cerība, viņš domāja, ka Lips Tulians aizbēg un viņš vismaz -rīt agri kļūs brīvs.
Vētra vēl plosījās neganti.
Te Flemings sajuta, ka viņu velk. Viņš izbijies pacēla galvu. Viņš ieraudzīja, ka viņam apsieta siksna un nu tā tiek savilkta. Viņu ievelk kamīnā. Viņš grib kliegt, bet nevar, jo mute ir aizbāzta. Vējš stipri velk, pelni un sodrēji birst acīs, un viņš tiek ievilkts skurstenī — arvien augstāk.
Beidzot viņu izvilka uz jumta no skursteņa un nosēdināja cieši pie skursteņa uz jumta.
Flemings satrūkās, jo, ja Lips Tulians viņu neturēs, viņš tūdaļ nokritīs.