Man vēl jums kas jāsaka, — Lips Tulians tam runāja pie auss, — sargieties grāfienei Kozelai vēl otrreiz nekaunīgi tuvoties. Tā būtu jūsu nāve, es to tūliņ dabūšu zināt. Un vēl ko! Ja es dzirdēšu, ka Hilda netiek pēc savas kārtas prasībām apkopta, bet ieslodzīta kādā Stolpenes pagrabā, tad es jūs Drēzdenē apmeklēšu. Un kas tad notiks, to es jums nesaku. Tagad jūs zināt manas domas.
Lips Tulians izvilka nazi un pārgrieza siksnas pie rokām un arī kājām.
Tad viņš uzsēdināja Flemingu pie skursteņa jāteniski uz jumta muguras un pamācīja, lai turas pie skursteņa, lai vētra to nenorautu zemē.
Nu, dzīvojiet vesels, — Lips Tulians sacīja, — pagaidām es ar jums esmu galā. Pieminiet manus vārdus, citādi es ieradīšos pie jums. Dzīvojiet vesels, skursteņslauķa kungs, jo jūs pēc tāda izskatāties, negarlaikojieties un neiemiegat, citādi ar jūsu godību būs pagalam.
Nākošā acumirklī Lips Tulians bija pazudis. Viņš veikli nolaidās zemē un atkal nepamanīts aizgāja garām sargiem.
Flemings augšā pie skursteņa bļaustījās kā pats nelabais, bet vētras brāzieni apslāpēja viņa balsi.
Beidzot viņš apklusa, un balss aizsmaka.
Gaisma jau ausa, un Flemings atkal kliedza.
Dragūni ieskatījās un pamanīja arī cilvēku pie skursteņa, bet nodomāja, ka tas ir skursteņslauķis.
Vaktmeistars dzirdēja, ka tas sauc pēc palīga, bet tikai pazobojās par tādu skursteņslauķi, kurš caur skursteni izlīdis uz jumta un nu sauc pec palīdzības.
Tā pienāca diena un vētra aprima.
Melnais vīrs uz jumta vēl arvien sauca pēc palīga.
Jau varēja saprast vārdus: viņš nespējot vairs ilgāk turēties.
Tad kāpiet caur skursteni, — vaktmeistars kliedza.
Es nevaru.
Na — tad jūs arī esat varens skursteņslauķis. Ha, ha, ha!
Es tak esmu ministrs grāfs Flemings! — skanēja no augšas.
Kas? — vaktmeistars uzbļāva. — Nolādēts, melnais jumta princi, es jūs mācīšu mūs muļķot. Manis dēļ varat līdz Vasaras svētkiem tupēt augšā!
Glābiet mani, — melnais «princis» sauca, — es esmu grāfs Flemings, es esmu ļauni izmuļķots. Atsvabiniet mani vai arī jūs visi dabūsit cietumu. Drīz, citādi es nokritīšu.
Vaktmeistars patlaban gribēja strupi atbildēt, te kāds kareivis viņu darīja uzmanīgu uz melnā vīra uniformu; skursteņslauķim jau tādas nevarot būt.
Vaktmeistars ķērās pie lietas izmeklēšanas. Divi droši vīri tika sūtīti uz jumta.
Labs laiks pagāja, kamēr tie piekļuva un pa lūku iedabūja grāfu majas bēniņos.
Flemings trakoja no dusmām, un glābēji, turēdami to par mēnessērdzīgu, bēga pa trepēm lejā.
Ministram nekas cits neatlika, kā iet sulaiņiem pakaļ, un viņš kliegdams un lādēdamies beidzot ieskrēja vaktmeistaram krūtīs.
Vaktmeistara gaišzilā, sudrabtresotā uniforma notašķījās sodrējiem, un tas saskaitās.
Viņš jau gribēja savas dusmas izgāzt vārdos, kad Flemings ieraudzīja kādu ūdenstrauku. Pieskrējis, viņš ar abām rokām mazgāja sodrējus no sejas, un, lai arī netika tīrs, tomēr seja tika pazīstama.
Vaktmeistars gribēja atsvabināties, bet Flemings kliedza:
Meklējiet labāk Lipu Tulianu, viņš tepat mājā vai sētā ir paslēpies!
Vaktmeistars aizsteidzās, un nu dragūni jaucās, meklēdami pa bēniņiem, pagrabos, kūtīs un šķūņos. Kāds dragūns pat baložu būdā iebāza galvu, bet, nabags, vairs nevarēja ārā dabūt. Ausis bija par kavēkli. Viņš pats nevarēja saprast, kā tik viegli bija iebāzis. Ar draugu palīdzību galvu tomēr izvilka, bet ausīm āda bija nobrāzta.
Vaktmeistars to vēl izlamāja, ka šis, muļķis, baložu būdā gribējis atrast Lipu Tulianu.
Visa meklēšana bija veltīga, un dragūni neticēja, ka Lips Tulians jel maz būtu te bijis, jo no sargiem neviens nekā nebija manījis.
Es arī neticu, ka Lips Tulians te ir bijis, — vaktmeistars teica biedriem. — Ministrs ir tikai sapņojis.
Bet ministrs tak sēdēja uz jumta, — kāds kareivis piebilda.
Pareizi, — vecis atbildēja, — tas tiesa. Bet tas citādi saprotams — puiši, es jums saku, grāfs ir mēnessērdzīgs un pats ielīdis caur skursteni. Manā dzimtenē arī kādam bija piesitusies tāda sērga.
Dragūni ticēja savam priekšniekam un, māņticīgi būdami, bailīgi raudzījās uz mēnessērdzīgo ministru.
Flemings pēc pamatīgas šķīstīšanās ap pusdienas laiku aizbrauca atpakaļ uz Drēzdeni.
Ar grāfieni tas vairs nerunāja, ak nē, Flemings no tās vairījās kā no uguns.
295. n o d a ļ a MIRUŠAIS PRIESTERIS
Bišofsverdas lielajā baznīcā atkal bija noturēta vakara lūgšana.
Sargāšanu turpināja, un šovakar bija ādmiņu, stingru, bet drusku māņticīgu ļautiņu, rinda. Un kā lai nebūtu, kad par mirušo priesteri tik daudz tika stāstīts, kurš tik šausmīgā izskatā sprediķojot.
Pienāca ķesteris, un kāds ieprasījās, vai kaut kas aizdomīgs
neesot manīts.
Tas .atbildēja, ka, paldies Dievam, nekas tāds neesot manīts, bet sargāšana tik nedrošos laikos esot jāturpina.
Ķesteris aizgāja un aizslēdza durvis.
Sargi savā starpā sarunājās. Sarunu priekšmets, protams, bija
vccie, briesmīgie nostāsti par mirušo priesteri.
Šādas runas iedveš cilvēkiem bailes.
Tā arī te notika.
Ap pusnakti sargi ieraudzīja kancelē zilu gaišumu, un drīz pēc tam parādījās spoks baltā priestera apģērbā ar sarkanu krustu uz krūtīm. Tas ērmīgi pacēla rokas, kā draudēdams.
— Jēzus — tas ir — mirušais priesteris!
Miroņa galva zilganā gaismā rēgojās uz ērmotā rumpja.
Sargi iztrūkušies bēga uz ieejas durvīm, pamezdami laternu un visus ieročus turpat.
Durvis bija aizslēgtas un ārā tikt nevarēja, tādēļ tie visi trīs ielīda aiz durvīm, tumšākajā kaktiņā, kur tie drebēdami notupēja līdz rītam.