Flemings nobāla.
Draugs Levendāl, — viņš sacīja, — tiklīdz karalis satiksies ar grāfieni Kozelu, tā mums ir beigas. Grāfienes pirmais darbs būs mūs abus gāzt. Tas nedrīkst notikt. Mums jāgādā, lai karalis tur nebrauc.
Levendāls berzēja pliko pauri.
Tas neies, — viņš atbildēja, — majestāte ir stipri apņēmies šai lietā iegūt skaidrību.
Nekas nelīdz, Levendāl! — Flemings turpināja. — Jums tūliņ jāiet pie karaļa. Jums jāsaka karalim, ka viņš ir pazudis, ja tas brauc pie grāfienes, jo Lips Tulians ir viņas apsargātājs, un tas esot apņēmies savu roku pacelt arī pret majestāti.
Bet karalis man neticēs.
Ticēs gan, ja tu labi ticami stāstīsi, — Flemings teica. — Apdomā, ka lieta grozās ap mūsu stāvokli. Es arī vēl raudzīšu iegūt kādus pierādījumus.
Levendāls apņēmās darīt visu, kas vien iespējams, un atvadījās.
Flemingam bija pavisam slikti ap sirdi. Nākotnes raizes aizdzina visu slimību, un drīz vien ministrs, pilnīgi apģērbies, sēdēja savā darbistabā.
Tūliņ tika pieteikts kāds virsnieks no Drēzdenes garnizona. Flemings to pazina. Tas piederēja pie Donāta torņa sardzes, kur bija drūmākie cietumi.
Virsnieks ziņoja, -ka esot sagūstīti un apcietināti pāris klaidoņu. Tie liekoties bīstami, jo zem drēbēm bijuši paslēpti dunči un pistoles. Abi vēl esot jauni — šaubīga izskata vīrietis un jauna, skaista meita. Nekādi papīri neesot uzieti, tik viens pergamenta gabals, kuram uzspiesta melna roka.
Jums, leitnant, ir gadījies labs ķēriens, — Flemings teica, — tie ir no Lipa Tuliana bandas.
Ministrs piekodināja, lai nevienam neko neizpauž, un apsolīja pēc pusdienas pats aizbraukt turp.
Tikko virsnieks bija atlaists, tā ienāca Levendāls.
Tas paziņoja, ka karalis grāfienes apmeklēšanu esot atlicis uz vēlāku laiku. Bet karalis nu prasot pierādījumus, ka Lips Tulians pret viņu taisoties izdarīt atentātu, un šie pierādījumi jāgādājot drīz.
tas notiks, — Flemings priecīgi iesaucās, — tos es gādāšu, bet — rītu parunāsimies vairāk. Dzīvo vesels, draugs, rītu redzēsimies.
* * *
Pēc pusdienas ministrs lika iejūgt un aizbrauca. Sulainis ne mazums brīnījās, jo no rīta ministrs vēl gulēja tik slims un tagad jau aizbrauca.
Arī grāfiene velti pūlējās izdibināt īsto iemeslu. Grāfs atteica, ka tas esot valsts noslēpums.
Donāta torņa sargi atdeva.grāfam godu, un cietuma pārvaldnieks ieveda to iekšā.
Nu, kā ir? — ministrs jautāja. — Vai gūstekņi jau kaut ko izteikuši?
Nē, — ierēdnis atbildēja, — bet vīrieša kabatā mēs atradām zīmīti. Tanī ir uzdots Drēzdenē visu labi ievērot un izpētīt. Zīmītē tās saņēmējs tiek uzrunāts par Bretbaueru, tas laikam būs gūstekņa vārds.
Jādomā, — ministrs teica, — bet tagad lieciet atvest gūstekni.
Drīz arī tika ievests cietumnieks, ka ķēdes vien nožvadzēja.
Ministrs prasīja, kā cietumnieku sauc, bet tas ne vārda neatbildēja. Ministrs vēl visādi izrunājās, bet neviens vārds nenāca pār cietumnieka lūpām. Ministrs pavēlēja šo aizvest un atvest sagūstīto meitu. Tā bija tāpat ieslēgta ķēdēs kā viņas biedrs.
Ministrs ar cietumnieci izrunājās tāpat, kā ar viņas biedru, bet atkal nesaņēma atbildi.
Sis pārītis šķiet kurlmēmi, — ministrs teica, — bet ilgi tā nebūs. Drīz viņu ieskati grozīsies. Viņus vajag stingri apsargāt — kamēr es izlemšu, ko darīt.
Meita viegli nodrebēja.
Ā — sekmes jau rādās, — ministrs teica, — viņa tak ir sieviete, un ar tām drīz tiek galā. Brangi izdosies — nu, šī skuķe mācīsies mani pazīt.
Flemings tai vēl uzmeta draudošu skatu, tad cietumniece tika aizvesta nezināmam liktenim pretī.
298. nodaļa BAZNĪCAS LAUPĪTĀJI
Visi Bišofsverdas iedzīvotāji runāja par ādmiņu piedzīvojumiem baznīcā, un izrīkotie naktssargi trīcēdami un drebēdami izpildīja savu naktsdežūru.
Protams, ka sargi pēc iespējas tālāk atvilkās no kanceles. Neviens par to nepriecājās vairāk kā Zārbergs, jo viņa viltība bija izdevusies pilnīgi.
Berta maldināja viesnīcas saimnieci, tā ka pēdējā domāja, ka viņas viesi mierīgi guļ, bet tie dauzījās pa Dieva namu. Divas naktis jau viņi bija palikuši, bet nekā vēl nebija atraduši. Šonakt Zārbergs bija apņēmies tikt galā. Šoreiz par sargiem bija trīs drēbnieki, kas, tiklīdz ķesteris aizgāja, paslēpās vistālākā kaktiņā. Tas bija Zārbergam pa prātam. Un drīz vien tas sakristejā šķirstīja vecos rakstus. Nebija ilgi, kad meklēto atrada.
Berta, priecājies, — Zārbergs teica, — tagad es zinu, kā es šai bagātībai piekļūšu.
Ja vien bagātība tanī vietā vēl būs, — Berta šaubīgi piebilda.
Tad pārliecināsimies, — Zārbergs atbildēja.
Pa baznīcu tumsā ejot, tie ērmīgi stenēja un iedīcās, lai sargus jo vairāk iebaidītu. Altāra tuvumā klonā bija akmeņu plāksnes ar kapu uzrakstiem.
Te ir, — Zārbergs teica, uz kādu plāksni rādīdams. — Berta, tev jāpalīdz, šis četrstūrainais akmens grozīsies.
Ar laužamo stangu palīdzību laimējās akmeni pakustināt un uzcelt. Tas gulēja uz vienas ass un bija ievērojami smags. Nu lūka bija vaļā, bet nebija trepju, vajadzēja ielaisties pa virvi.
Zārbergam tāda virve bija. Vienu galu tas piesēja pie akmens un nolaidās pirmais, tad Berta.
Te bija līķu pagrabs, redzēja daudz zārku. Zārbergs apskatījās pēc paglabātās mantas.
Te augšā atskanēja dobjš troksnis. Zārbergs paskatījās un ieraudzīja, ka akmens atkal aizkritis ciet.
Arī Berta izbijās.
Ko nu?
Berta un Zārbergs mēmi uzlūkoja viens otru, jo viņu stāvoklis bija piepeši mainījies — kļuvis ļoti bīstams.
299. nodaļa ANASTASIJA UN MINISTRS
Grāfs Flemings tagad bija ļoti darbīgs un, kaut arī vēl nebija pilnīgi izveseļojies no slimības, kas bija cēlusies no sēdēšanas uz jumta, viņš tomēr strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram.