Выбрать главу

Tiklīdz skuķe bija atraisīta, tā nokrita pie Fleminga kājām, lūg­damās žēlastību, un apsolījās darīt visu, ko no viņas prasīšot.

Flemings bija ļoti apmierināts, viņš domāja skuķi izlietot Lipa Tuliana ķeršanai.

Anastasija vēl vienmēr lūdzas, bet Flemings izlikās nepielū­dzams. Tad Anastasija apsolīja uzrādīt laupītāju nometni.

Flemings būtu uzgavilējis, bet, rādīdams bargu seju, viņš griezās pie cietuma sargiem un pavēlēja Anastasiju vest atpakaļ cietumā.

Majestātiskos soļos Flemings devās uz durvīm.

300. nodaļa STOLPENES CIETOKSNI

Sniegs ar savu balto līķautu apsedza kalnus un ielejas. Laiks bija stipri auksts.

Tomēr staltie zirgi kūpēja, vilkdami trīs slēgtas ceļotāju karietes sakšu gvardijas jātnieku pavadībā.

Vienā no šīm karietēm brauca sagūstītā grāfiene Kozela — Hil­da, kurai par mājokli bija nolemts Stolpenes cietoksnis.

Tā ir Stolpene, — Hilda sacīja Emmai, — esmu jau vienreiz tur bijusi, ar karali zvēru dārzā medīt. Un tagad . . . tagad . .. kāda starpība!

Emma mēģināja savu pavēlnieci iepriecināt, bet Hilda neticīgi purināja galvu.

Jā, ja nebūtu Fleminga, — viņa sacīja, — bet tik ilgi, kamēr tas dzīvos, viņš neļaus karalim ar mani tikties, es grāfu pazīstu, viņš izlietos visus līdzekļus, lai mani iznīcinātu.

Tas tiesa, — Emma atbildēja, — bet grāfs tak ir jūsos traki iemīlējies. Un ja jūs drusciņ… ekselence mani sapratīs… ja…

Klusu! — Hilda iesaucās, neļaudama tai tālāk runāt. — La­bāk es līdz nāvei smoku cietuma pagrabos, nekā pazemojos priekš Fleminga. Es ienīstu Flemingu, un nekad šis nelietis nevarēs lielī­ties, ka es tam būtu dāvājusi kādu laipnu smaidu. Es pat redzēt negribu viņu.

Emma klusēja.

Man vēl ir kāda cerība, — Hilda turpināja, — es ticu Hed­vigas labsirdībai. Ja Hedviga par mani lūgs Lipu Tulianu, tad viņš atsvabinās mani.

Emmas sejā bija lasāmas šaubas, bet viņa nekā neteica.

Patlaban grāfienes kariete ieripoja pils pagalmā.

Cietokšņa komandants Vēlens, Hildas paziņa, sveicināja jauno cietumnieci.

Vecais vīrs bija nopietns un domīgs, viņš līdzcietīgi lūkojās uz skaisto sievieti, kura tam jāieslēdz cietokšņa mūros.

Ģenerālis griezās pie leitnanta fon Helma un uzdeva tam aiz­vest grāfieni spīķeru mājā.

Hilda uzelpoja. Viņu neieslodzīja Jāņa tornī. Leitnants fon Helms būs viņas apsargātājs, un Hilda domāja to ar savu skaistumu un glaimiem dabūt savā pusē.

Hilda klusēdama, bet vieglu gaitu soļoja virsniekam blakus caur drūmu velvi otrā pils pagalmā, garām zirgu staļļiem, tā sauktajā lielgabalu pagalmā, līdz beidzot sasniedza klostera pagalmu, ko sauca arī par baznīcas pagalmu.

Pa kreisi stāvēja drūma ēka — spīķeru māja.

Ekselence, — fon Helms teica,— šī māja ir domāta jūsu dzī­voklim un, cik vien iespējams, uzposta un ierīkota.

Pateicos par jūsu pūlēm, — Hilda laipni atbildēja.

Viņa iegāja mājā.

Vairākas istabas bija iekārtotas, tā ka Hilda ērtības ziņā ne­varēja daudz sūdzēties. Bet logi aizžogoti dzelzs restēm.

Cik te nemīlīgi, — Emma iesaucās.

Ko tu labāku gribi, — Hilda jautāja, — vai Kēnigsteinā bija labāk? Tur tāpat skatījāmies caur aizžogotiem logiem.

Bet mēs bijām brīvas, — Emma atbildēja. — Mēs varējām dzīvot, kā patīk.

Leitnants fon Helms lika kareivjiem sanest Hildas mantu pakas viņas istabā.

Tagad Hilda bija noģērbusi kažoku un virsdrēbes, un virsnieks patiesi apbrīnoja viņas daiļo augumu un skaistumu.

Ja tik Kaspars te būtu, — Hilda teica Emmai.

Tā nebūs, jo Flemings nolēmis tikai mani un Gusti pielaist pie jusu apkalpošanas, — Emma atbildēja, — pārējos apkalpotajus izvēlēsies komandants.

— Bet Kaspars taču mēģinās pieņemt cietoksnī kādu vietu, — Hilda atbildēja.

Durvis tika aizslēgtas, un koridorā bija dzirdami sargkareivju vienmuļie soļi.

No ka Hilda tik ļoti baidījās — tas nu bija piepildījies: viņa bija cietumniece Stolpenes cietoksnī.

301. nodaļa FREIBERGĀ

Sniegs apklāja visus klajumus. Visi Freibergas namu jumti bija balti apsniguši, tik baznīcu torņi majestātiski, bez sniega slējās pret debesīm. Uz skatītāju varenu iespaidu atstāja lielā Doma baznīca, kuras velvēs glabājās vesela bagātība.

Šinīs nemierīgajos laikos ne vien Freibergas pilsoņi, bet arī apkārtnes bagātnieki uzticēja savu bagātību Doma baznīcas pa­grabam.

Freiberga bija stipra un droša pilsēta, kura Trīsdesmit gadu karā spītēja neuzvaramajam zviedru karaspēkam un to aizdzina.

Pie vārtiem bija stingra kontrole, bet nevienam ne prātā nenāca aizturēt zemniekus vai tirgotājus. Kas viesnīcā uzturējās, tiem vaja­dzēja vienīgi uzrādīt pasi.

Tādā kārtā labs pulciņš zirgu tirgoņu bija ieradies viesnīcā pie Meisnera vārtiem. Viņu bija trīs partijas, kuras rīkojās katra par sevi, bet tā tik bija izlikšanās. Patiesībā tās vienmēr slepus satikās.

Divas dienas jau viņi tur uzturējās, kad trešās dienas vakarā ieradās jauns viesis.

Viņš pasūtīja ēdienu un alu un, viens pats savrup apsēdies, kāri iebaudīja ēdienu.

Neuzkrita arī, kad jaunais viesis izgāja ārā un viņam kāds tir­gonis sekoja. Gatvē tie abi sastapās.

Tu savu uzdevumu esi teicami izpildījis, Zamuel, — Lips Tu­lians teica (viņš bija jaunais viesis), — ceru, ka nekādas aizdomas nav cēlušās.

Nē, virsniek, bet mēs jau bijām nepacietīgi, mēs jau trīs die­nas esam še.

Es ātrāk nevarēju tikt, — Lips Tulians atbildēja, — man bija jāraujas pa Nosenu.

Vēl par šo to parunājušies, tie atgriezās atpakaļ viesnīcā, bet katrs atsevišķi.

Lips Tulians vēlējās naktsmītni, bet, tā kā citur nebija telpas, viesnīcnieks tam ierādīja mazu istabiņu saimes mājā. Tā bija Lipam Tulianam pa prātam, jo tās logs izgāja uz ielu.

Nogaidījis, kad visas ielas bija klusas, viņš izkāpa pa logu uz ielas. Tālumā kūkoja naktssargs, bet Lips Tulians to neievēroja un, ceļu labi zinādams, steidzās uz Doma baznīcas kapsētu.