Anna, kura vairākas naktis bija pavadījusi bez miega, tagad sapņoja par labākām dienām.
Atkal kāds nāca. Grezni ģērbies kungs — ārsts. Jaunais vīrietis gāja, pie sevis runādams:
Es būtu muļķis, ja tagad šo glīto skuķi palaistu, tāda izdevība tik ātri vis nenāks. Skuķe savu māsu ļoti mīl. Vājnieces slimība ir viegli ārstējama, bet es tik iestāstīju, ka slimība ir bīstama. Vecais tagad nav mājās, nu man skuķe jādabū.
Abas māsas mājiņā vēl snauda.
Ārsts piegāja pie durvīm un gribēja pieklauvēt, bet, ieraudzījis naudas maku, paņēma to un devās pie loga apskatīt.
Uz piekārtās zīmītes bija rakstīts: «No kāda labdara, kurš savu vārdu neteic.»
Hm, hm, viņas par to vēl nekā nezina, — ārsts murmināja, — apskatīšos — caur tīkliņu spīguļo — oho, tas ir zelts, man arī der!
Sis nelietis Lipa Tuliana dāvanu iebāza savā kabatā. Viņš prātoja, vai iet iekšā, vai ne, un būtu aizgājis, ja Annas skaistums to nekairinātu.
Viņam bija jāiegūst arī daiļā skuķe. Viņš pieklauvēja — vienu, otru, trešo reizi.
Tad lēni tika atvērtas durvis, un ārsts ielīda mazajā istabiņā.
Anna nobāla, ieraudzīdama negodīgo doktoru un zinādama, kādēļ tas ieradies.
Slimnieci apraudzījis, doktors redzēja, ka krīze pārgājusi un slimniece izveseļojusies, bet māsai viņš teica, ka viss grūtums vēl esot priekšā, bet viņš tomēr vēl varot glābt. Tas nu gan maksāšot ļoti daudz naudas, bet, ja nu šiem neesot, tad viņš būšot mierā arī ar Annas mīlestību.
Anna sāka raudāt un lūdza ārstu, lai glābjot māsiņu, viņa vēlāk nopelnīšot un samaksāšot, bet ārsts uz to neielaidās. Viņš lika Annai apdomāties — vai nu Jaut māsai mirt, vai arī pieņemt viņa prasību. Slimo māsu viņš, protams, izārstēšot, un ta pēc astoņām dienām smiedamās skraidīšot apkārt.
Jūs esat cilvēks bez sirds, — Anna sacīja, — ja es neuz- upurējos, tad jūs manu māsu neglābjat.
Viņa nokrita pie slimnieces gultiņas un rūgti raudāja. Vai lai viņa uzupurējas? Viņā cīnījās māsas mīlestība un jaunekles kauns.
Ārsts redzēja, ka pašreiz uz atbildi nav ko gaidīt, un ieteica līdz vakaram apdomāties, jo viņš vakarā atnākšot. Viņš paņemšot arī vīnu līdz, jo Annai tak pašai arī vajagot stiprināties.
Atvadījies, nelietis aizgāja ar visu zagto naudu.
Es nākšu labdarim pa priekšu, — doktors murmināja.
305. nodaļa HILDAS VĒSTULE
Stolpenes komandantam ģenerālim fon Vēlenam no Drēzdenes tika doti stingri priekšraksti attiecībā uz grāfieni Hildu. Vecais ģenerālis brīnījās par ministra Fleminga pavēlēm. Viņš tomēr to visu uzdeva Hildas apsargātājam leitnantam fon Helmam, kuram vajadzēja Hildu uz katru soli uzraudzīt.
Bet jaunais virsnieks kaunējās tik akli izpildīt pavēles, un Hildai tas nepalika nepamanīts.
Ministrs bija noteicis, ka Hilda nedrīkst nekur sūtīt nevienu vēstuli, kuru nav lasījis komandants.
Hilda ļoti vēlējās aizrakstīt Lipam Tulianam, bet tas nekādi nebija iespējams.
Emma tikpat stingri tika apsargāta, ļā ka viņa nevienu soli netika āTpusē. No viņas gribēja uzzināt, kur Hilda aizsūtījusi savus dārgakmeņūs un zeltu, bet uzticamā Emma nekā neizpauda, kaut arī vairākkārt tika nopratināta.
Vienīgi Guste bija drusku brīvāka, viņai atļāva pastaigāties pa visiem cietokšņa pagalmiem, un šo brīvību tā bieži izlietoja.
Grāfiene uzdeva Gustei arvien apklausīties, vai Kaspars nav ieradies, vai cietoksnī pieņēmis kādu vietu.
Viņa prasīja sulaini. Ģenerālis fon Vēlens izsludināja pilsētā, lai kādas personas piesakās pie viņa.
Kādā rītā Guste staigādama ieraudzīja vairākus vīriešus ienākam cietoksnī.
Tie bija sulaiņi — vietas meklētāji, pirmais starp tiem bija Kaspars, kurš iegāja pieteikties, bet, drīz atkal iznācis, paziņoja Gustei, ka neesot pieņemts.
Bet Kaspars arī paziņoja, ka Stolpenes birģermeistars gribot viņu pieņemt par sulaini, tādēļ lai grāfiene vēstules nododot vien viņam, viņš tās nosūtīšot, kur vajadzīgs.
Guste pastāstīja, ka grāfiene nekā nevarot sūtīt, ko ģenerālis neesot lasījis.
Kaspars ilgi domāja. Beidzot viņš pamācīja Gusti, ka varot rakstīt slepeni, lai grāfiene sūtot birģermeistaram, gan tad šis dabūšot un izdarīšot vajadzīgo.
Guste iegāja pie grāfienes Kozelas un visu sīki izstāstīja. Hilda kļuva līksma un tūliņ iegāja savā guļamistabā rakstīt vēstuli.
Vairāk nekā stundu viņa rakstīja, tad ienāca ar aprakstītu pergamenta loksni, kuru iedeva Gustei. Guste izlasīja nedaudzos vārdus:
<rAugsti cienītam Stolpenes birģermeistaram!
Apakšā parakstījusies lūdz no jūsu bibliotēkas piesūtīt Tacitu un Ciceronu uz neilgu laiku.
Hilda, valsts grāfiene Kozela.»
Tas bija viss. Gustei to vajadzēja nodot ģenerālim.
Guste vairs nebija greizsirdīga uz Hildu, bet zāļu pudelītes tomēr gribēja atdabūt.
Ragana vairs nebija dzīva, tādēļ tādu mīlestības zāļu vairs nekur nevarēja dabūt.
Guste izlietoja katru izdevīgu brīdi, meklēdama pa Hildas lietām. Līdz šim meklēšana bija bijusi velta, bet viņa nezaudēja pacietību — viņa vēl vienmēr cerēja atdabūt savas zāļu pudelītes.
306. nodaļa IEMŪRĒTA
Čigāni jau labu laiku bija uzturējušies Geijersburgas tuvumā, bet- Lipa Tuliana kaimiņos būt nebija viegli. Dažam labam bija jākrīt, satiekoties ar Lipa Tuliana ļaudīm, kas čigānus ne acu galā nevarēja ieredzēt.
Nāvīgs ienaids valdīja abu partiju starpā. Vieni otriem atriebās, kur tik varēja piekļūt.
Reiz laupītājiem izdevās sagūstīt kādu ievainotu čigānu. To nu laupītāji aizveda uz Geijersburgu, gribēdami no tā uzzināt, kur Lida tiek turēta. Bet paši čigāni nezināja, ka viņu biedrs sagūstīts.