Čigāni piemita kādā klints alā, tur atradās viņu sievas un bērni — tur mita vecene ar Fatimu, kura jau bija izveseļojusies. Tur ari apsargāja nelaimīgo Lidu.
Izbēgt nebija iespējams, un nelaimīgā Lida gaidīja, kad atgriezīsies Kremo — tad viņa izpildīs savu zvērestu un, iekams nelietis būs viņu aizskāris, — nonāvēsies.
Tas bija Lidas nodoms. Bet iznāca pavisam citādi.
Čigāni atkal bija izgājuši uz zagšanu. Nometnē palikušie ievēroja, ka biedri tuvojas, bet tie dzied bēru dziesmu.
Dziedātāji pienāca un paziņoja, ka Kremo esot miris. Fatima negribēja ticēt.
Čigāni apgalvoja, ka laupītāji iznesuši no Geijersburgas virsaiša līķi un aprakuši klints pakājē, pēc tam dzirdējuši runājot, ka sagūstītais čigāns miris. Tā kā neviens vairāk neesot sagūstīts kā Kremo, tad droši esot zināms, ,ka Kremo miris.
Bet patiesībā nevis Kremo, bet sagūstītais čigāns bija miris. Bet čigāni nezināja, ka laupītāji to sagūstījuši.
Čigāni bēdājās un plēsa matus, kaisīja zemi uz vaigiem un dziedāja "savas bēru dziesmas.
Beidzot tie apmierinājās Kremo nāves dēļ un izsauca Fatimu par karalieni.
Vecā čigāniete nolēma tūliņ doties projām uz Ungārijas stepēm, kur Fatimu kronēšot par karalieni.
Bet Lida — kas ar Lidu lai notiek?
Lida bija nolemta Kremo par sievu, viņai jāiet tam līdzi kapā.
Visi čigāni šo spriedumu apstiprināja. Bet nu pacēlās jautājums,
kādā nāvē Lidai jāmirst. Vecā čigāniete ieteica Lidu sadedzināt, bet Fatima to neatļāva, jo ugunssārts būšot tālu redzams un tas varot pievilkt ienaidniekus.
Tad vecene ieteica nodurt, bet Fatima atkal pretojās, jo tāda nāve esot pārāk viegla un ātra, Lidai vajagot ilgāk ciest.
Vecene atkal domāja.
Es zinu, — viņa beidzot iesaucās, — alā ir liela plaisa, tur mēs Lidu pieķēdēsim un pēc tam aizmūrēsim ieeju.
Fatima plaukšķināja rokas un kliedza:
Brangi, brangi, tā lai notiek un, iekams vakars pienāks, Lida būs pamesta bada nāvei.
Laiku pa laikam vēl dzirdēja gaudu dziesmas par Kremo, bet līdz ar to gatavojās ari uz aizbraukšanu, kravāja mantas un jūdza zirgus.
Fatima staigāja kā karaliene, gāja pie Lidas viņu kaitināt, gribēdama mocīt un pēc tam papriecāties, kad Lida to lūgsies, bet Lida jau senāk bija sagatavojusies uz nāvi, tādēļ gluži vienaldzīgi padevās savam liktenim un neviens vārds nenāca pār viņas lūpām.
Fatima saskaitās. Viņa piegāja pie Lidas.
Vai tu zini, kas tev gaidāms? — viņa teica. — Tur — klints- plaisā tevi iemūrēs, tur tev būs jāmokās līdz pēdējam elpas vilcienam. Ko tu par to saki?,
Es to dzirdēju, — Lida atbildēja.
Ko, tu nelūgsi žēlastību?
Es lūdzu Dievu, bet tavā priekšā nekad nepazemošos, — Lida mierīgi atbildēja.
Fatima bija pārskaitusies un pavēlēja iemūrēšanu sākt tūliņ. Daļa čigānu stājās pie darba, nesa klintsgabalus un sagatavoja mālus. Citi kausēja svinu, ar kuru ķēdes gali tika ielieti klintsplaisā, lai Lida tur būtu piesieta.
Sveicini Kremo no manis, — Fatima zobojās.
Un alas ieeja tika aizmūrēta.
Pa tam citi bija sagatavojušies uz aizceļošanu, un čigānu karavāna drīz vien vilkās uz dienvidiem — uz Ungārijas stepēm. Priekšgalā jāja Fatima, izdalīdama pavēles, jo bija jābaidās no aizkaitinātiem zemniekiem un Lipa Tuliana bandas.
Drīz karavāna pazuda aiz kokiem, visapkārt iestājās klusums. Tik putniņi vidžināja, un kāda stirna izlēca no biezokņa.
Bet ala bija mēma un klusa ar šāvu šausmīgo noslēpumu lielajā mežā.
307. nodaļa MĀSAS UPURIS
Bezgodīgais ārsts, kurš tik nekrietni gribēja izmantot kaprača nabadzību, bija uzzinājis, ka vecais kapracis šonakt nebūs mājās.
Tādēļ viņš savu bezdievīgo plānu varēja droši izvest.
Nabaga Anna nezināja, ka māsa grūtāko jau pārcietusi un ka vēl vajadzīga laba kopšana vien, lai ātrāk izveseļotos.
Lipa Tuliana sūtītā nauda bija iebirusi doktora kabatā.
Kas var pareizi attēlot nabaga meitenes izmisumu?
Viņa domāja, ka māsas miegs ir nāves priekštecis. Bez ārsta palīdzības Elīzei jāmirst — ai, viņai jābeidzas no sirdssāpēm.
Bet viņa varēja Elīzi glābt.
Glābt — ja viņa atdod sevi šim bezgodim. Tad viņš Elīzi glābs no nāves.
Nelaimīgās Annas dvēselē norisa briesmīga cīņa.
Un mā^as mīlestība uzvarēja kaunu — Anna bija gatava nest briesmīgo upuri, lai jaunākā māsa tiktu glābta.
Jā, kaprača meita šai ziņā bija varone.
Ar šausmām tā iedomājās vakaru, kad ieradīsies ārsts. Viņa neēda un nedzēra nekā, tik slimajai Elīzei pagatavoja drusku ēdiena un brīnījās, kad mazā ēdienu iebaudīja.
Ja Anna nebūtu tik ļoti izmisusi, viņa būtu sapratusi, ka māsa ir atlabusi un ka briesmas ir garām.
Bet viņa nevarēja to zināt, un kad Elīze atkal iekrita dziļā miegā, kas tiešām bija atlabšan"ās zīme, Anna galīgi izmisa, domādama, ka nāve jau tuvojas.
Pulkstenis drīz nosita astoņi, kad ārstam bija jānāk.
Annai bija tā, it kā viņai būtu jānosmok. Viņa ieskrēja pieliekamā kambarī un atrāva logu. Ārā bija stipri auksts, un dzestrais gaiss veldzēja viņas karsto pieri. Viņa paskatījās uz kapsētu un ieraudzīja tuvojamies kādu vīrieti. Viņa tvēra ar roku pie sirds — vai tas būtu ārsts, kurš pašreiz gaidāms?
Nē, nācējs aizgriezās uz baznīcas pusi. Anna iedomāja, ka vārtiņi nav aizslēgti un tādēļ kāds vēl gribēja apmeklēt kapus.
Vārtiņi atkal iečīkstējās un — garš, slaids vīrietis nāca tieši uz viņas mājiņu. Anna atrāvās it kā odzes dzelta.
Tas ir viņš, — Anna atkārtoja, — viņš nāk, ak Jēzus, vai tad nekāda glābiņa nebūs?