Vecie paziņas sasveicinājās un apprasījās, kā kuram iet.
Kontrabandisti stāstīja, ka citādi tiem veiktos labi, ja vien visas tekas un slēptuves būtu labi zināmas.
Zārbergs zināja visus ceļus un piedāvājās par biedru, apsolīja arī pie visiem iepirkumiem pielikt savu kapitālu.
Tā viņi vienojās par kopēju darbu.
Kontrabandistu vadonis izvaicāja Zārbergu par Bertu, vai tā esot viņa sieva?
Jā gan, — Zārbergs atbildēja.
Tev laba garša, — vadonis teica, — bet komtese Libuše tomēr bija skaistāka.
Nu bandas vadonis Zārbegam pastāstīja, ka viņš dzirdējis briesmīgo zvērestu, ko Libuše toreiz zvērējusi pie tēva līķa — Zārbergam atriebties.
Zārbergs atbildēja, ka Libuše šo nekad nedabūšot rokā.
Viņi vēl sarunājās par turpmāko darbu, te kāds sargs paziņoja, ka kalnā — klints iekšienē esot dzirdama dziedāšana.
Visi ziņkāri steidzās turp.
No sākuma nekas nebija dzirdams, bet vēlāk tie patiesi izdzirda dziedāšanu.
Sāka meklēt un atrada slepeno alu. Bet ala bija tukša. Tikai dažas zīmes rādīja, ka nesen atpakaļ te vēl bijuši cilvēki.
Hallo, — bandas vadonis sauca, — vai te kāds ir?
Jēzus dēļ, palīdziet man, — no klintssienas sauca.
Kur jūs esat? — viņš sauca pretī.
Iemūrēta klintī, — skanēja atbilde.
Tikai tagad tie pamanīja, ka klints siena ir mūrēta. Nu viņi ātri ķērās pie darba — ārdīja aizmūrējumu. Darbs bija grūts, bet spēcīgie vīri drīz izlauza caurumu.
Zārbergs ieraudzīja Lidu un pazina.
Bandas vadonis paņēma akmeni un pārdauzīja Lidas ķēdes. Lida kļuva svabada.
Skuķe, kas tevi te iemūrēja un vai ilgi tu jau esi še? — vadonis jautāja.
Čigāni mani iemūrēja, — Lida atbildēja, — jau pāris dienas būs pagājušas.
Vadonis uzcēla Lidu uz mūra, kur viņa biedri to saņēma.
Mums gadījies labs ķēriens, — Zārbergs teica, — Lida zinās, kur atrodas Lips Tulians, no kura mums jābaidās.
Kāds no bandītiem iedeva Lidai drusku vīna un gabalu maizes, ko viņa kāri apēda.
Kontrabandistu vadonis izteicās Zārbergam, ka šim vēl sievas neesot un, tiklīdz Lida atspirgšot,, viņš to ņemšot par sievu.
Bet Zārbergs domāja citādi.
Lida neesot čigānu bērns, bet esot cēlusies no augstas, bagātas ģimenes. Ja uzmeklētu viņas vecākus — varot iegūt lielu atlīdzību.
Zārbergs, protams, neteica, ka Lida esot pulkveža fon Greifen- steina meita, jo viņš domāja viens pats dabūt atlīdzību.
Kāds kontrabandists iedeva Lidai mēteli, ko uzvilkt, un pieveda viņu pie uguns sasildīties. Iebaudījusi un sasildījusies, Lida sajuta jaunus spēkus.
Zārbergs tagad izprašņāja Lidu, kādēļ čigāni viņu iemūrējuši.
Lida visu patiesi izstāstīja.
Zārbergs vēl gribēja zināt, kur uzturoties laupītāju virsnieks Lips Tulians, bet Lida nezināja to pateikt un, ja arī zinātu — Zārbergam neteiktu.
Zārbergs tīksminādamies skatījās Lidā, kad ar to sarunājās.
Berta to manīja un, greizsirdīga būdama, perināja ļaunas domas uz Lidu.
Nabaga Lida!
No bada nāves viņai laimējās izbēgt, bet jaunas briesmas to ielenca no visām pusēm.
309. nodaļa FREIBERGAS DOMA BAZNĪCAS PAGRABOS
Svešinieks, kas izglāba kaprača Annu, lielos soļos gāja pa kapsētu, smilkstošo ārstu vilkdams līdzi.
Netālu no baznīcas, vecās kapelas durvis attaisījis, viņš nonesa doktoru pa šaurām kāpēm lejā. Tur bija kāda šaura eja.
Sikspārnis ieskrēja doktoram sejā.
Visvarenais Dievs! — doktors iesaucās, — Nu man gals klāt!
Neņemiet Dieva vārdu savā mutē, — svešais viņu sarāja, — labāk piesauciet sātanu, tas ir jūsu labvēlis.
Se gaidīja Lipa Tuliana vīri.
Kur es esmu? — doktors jautāja.
Pie Lipa Tuliana, tu nelieti! — svešais atbildēja.
Lips Tulians pavēlēja saviem biedriem sasiet doktoru un aizbāzt tam muti. Kad tas bija padarīts, viņu noguldīja kādā gaņģa kaktā.
Laupītāji aizgāja pa gaņģi, līdz sasniedza varenu mūri. Tur bija iecirsti akmenī vairāki mūku tēli.
Lips Tulians skaitīja no kreisās puses:
Viens, divi, trīs, četri — pie šī tēla būs!
Viņš piespieda pie tēla rokas, un tēls slīdēja lejup. Parādījās durvis.
Viņi iegāja Doma baznīcas pagrabā. Abās pusēs atradās miroņu pagrabi. Sai ejā bija vairāk aizslēgtu durvju.
Pie kādiem vārtiņiem piegājis, Lips Tulians lika tos Zamuelam atslēgt.
Te bija mazs pagrabs, pilns ar dažādām dzelzs kastēm.
Bet tās pa lielākai daļai bija tukšas.
Tā jau es domāju, — Lips Tulians teica, — man gadījās uzzināt, ka lielākā daļa naudas esot aizvesta. Tur nekā nevar darīt, mums jāapmierinās ar to, cik te vēl ir.
Laupītāji sabāza maisos atlikušos dārgumus un naudu, cik te vēl atrada.
Bet Zamuels uztiepa virsniekam arī apskatīt miroņu pagrabu. Līķus aplaupīt Lips Tulians neatļāva, bet Zamuels domāja, ka tur būs paslēpta nauda.
Tad Lips Tulians atļāva apskatīt.
Zamuels atslēdza velvi, kurā gulēja sakšu valdnieki.
Lips Tulians iegāja pirmais.
Nevienu šķirstu nebija atļauts aizskart — un naudas tur nebija.
Niecīgs laupījums, — Zamuels teica, — tā mazumiņa dēļ nebija vērts nākt uz Freibergu.
Gluži pareizi, — Lips Tulians atteica, — bet ar to pašu mazumiņu jāapmierinās.
Zamuels piegāja pie kāda ārkārtīgi lepna šķirsta, uz kura vāka bija kāda bruņinieka marmora tēls.
Virsniek, — Zamuels teica, — tur gan iekšā ir lieli dārgumi.
To es zinu, — Lips Tulians atbildēja, — bet vai jūs zināt, kāds varonis tur dus? Tas ir kūrfirsts Morics, Ziveršausenas uzvarētājs. Lai viņš snauž savā zeltā un dārgumos, mēs neesam ne līķu, ne svētumu aplaupītāji.