Lips Tulians izvilka pergamenta lapu, uz kuras bija uzspiesta melna roka. So lapu tas ar dunci iesprauda kādā staba plaisā.
— Lai tā paliek par zīmi, — viņš teica, — ka Lips Tulians te ir bijis, bet miroņu dārgumus nav aizskāris.
Tad viņš pavēlēja saviem ļaudīm doties projām. Pats viņš izgāja pēdējais un aizslēdza velvi.
Bez kavēkļiem tie sasniedza gaņģa kaktu, kur gulēja sasietais doktors.
Laupītāji nesa laupījumu, kamēr Lips Tulians paņēma pārbiedēto doktoru un aiznesa līdz kapsētas mūrim.
Tagad Lips Tulians pieteica doktoram turpmāk būt godīgam, nekad vairs netuvoties kaprača Annai un par šo satikšanos nekam ne vārda neizpaust. Ja doktors to neizpildīšot, tad Lips Tulians ieradīsies viņu pārmācīt un sodīs ar nāvi.
Doktors visu svēti apzvērēja izpildīt.
Tad Lips Tulians viņu sagrāba un pār mūri iesvieda dziļā sniegā kupenā.
Un, kamēr doktors izkūņojās no sniega, no laupītājiem neviens vairs nebija redzams. Lips Tulians bija nozudis.
310. nodaļa NOSLĒPUMAINIE RAKSTI
Atzīšana nāk vēlu, bet viņa tomēr nāk, un tā vismazāk iepriecina pielaisto muļķību dēļ.
Tas bija arī Bišofsvērdas birģermeistaram jāpiedzīvo, kad baznīcas pagrabā atrada'salauztos un sajauktos šķirstus.
Bet viltus Breslavas pilsonis ar savu sievu jau bija paspējis aizmukt. Uz visām pusēm izsūtīja ziņas un uzaicinājumus ķert ļaundari, bet nekā nepanāca.
Birģermeistars un tāpat arī citi bija pārliecināti, ka nepazīstamais bijis ja ne pats Lips Tulians, tad katrā ziņā kāds no viņa ļaudīm.
Visi Bišofsvērdas iedzīvotāji bija ļoti uztraukti un ticēja, ka sevišķa Dieva žēlastība vien tos pasargājusi no lielākas nelaimes. Jo briesmīgajam ļaundarim būtu bijis viegli pastrādāt vēl lielākus ļaunumus.
Tā notika, ka pilsētiņā viscaur par to vien runāja, bet visvairāk tanī viesnīcā, kur ļaundaris bija uzturējies. Arī šovakar, kad bija iebraucis kāds svešs tirgonis, daudz runāja par brīnišķīgajiem notikumiem. Svešais tirgotājs ļoti uzmanīgi klausījās nostāstos, bet pats nekādas sarunas neielaidas. Tad tas izgaja uz stalli aplūkot zirgus.
Vai kāds bez mums vēl te ir, Sikler?
Nē, virsniek, neviena vairāk nav, — Šiklers atbildēja.
Mēs esam uz īstajām pēdām. Tas ir bijis Zārbergs ar savu pavadoni, kas visu pilsētiņu uztraucis. Kaut mēs viņu panāktu. Bet viegli tas nebūs, jo viņš būs izvēlējies drošāko ceļu, zinādams, ka viņam dzīsies pakaļ.
Lips Tulians — jo tas bija minētais tirgonis — iegāja atpakaļ viesnīcā. Tur bija ieradies vēl kāds vēls viesis, kurš pie krāsns iebaudīja vakariņas.
Bija jau vēls laiks. Apmeklētāji sāka izklīst, un Lips Tulians arī devās uz savu istabu.
Brīdi padomājis, viņš jau gribēja likties gultā, kad izdzirda koridorā klusus soļus, kas apklusa pie viņa istabas durvīm.
Tagad bija klusu.
Te viegli pieklauvēja, un Lips Tulians ātri atvēra durvis. Sev par brīnumu viņš ieraudzīja Hildas sulaini Kasparu.
Dziļi palocījies kā pašam karalim, viņš iesāka:
Man jums ir kāda vēsts.
Vai tu man sekoji? — Lips Tulians jautāja.
Nē, man jāpateicas gadījumam, ka esmu še. Mans tagadējais kungs, Stolpenes birģermeistars, sūtīja saviem radiem Bišofsvērdā kādu aizsaini, un, tā kā es ienācu tik vēlā vakarā, man jāpaliek viesnīcā. Un te es ieraudzīju jūs.
Ko tu man atnesi? — Lips Tulians bargi jautāja.
Vēstuli no grāfienes Kozelas.
Ko? Vai Hildai no Stolpenes iespējams sūtīt vēstules?
Pielietojot veiklu paņēmienu. Grāfienes vēstules tiek kontrolētas. Tādēļ viņa rakstīja birģermeistaram.
Kaspars izvilka vēstuli.
Lūdzu lasiet, mans kungs.
Ko tas nozīmē? — Lips Tulians teica. — Grāfiene raksta Stolpenes birģermeistaram, lai viņš no savas bibliotēkas tai piesūta pāris grāmatu. Tas tak nav priekš manis.
Tomēr ir, — Kaspars atbildēja, — vēstule tālāk domāta jums. Lūdzu, paņemiet sveci un sasildiet vēstuli uz liesmas, bet uzmanīgi, lai neaizdegas.
Lips Tulians brīnījās, tomēr darīja, kā bija teikts. Un brīnums! Uz neaprakstītās vietas parādījās burti, iesākumā gan pabāli, tad arvien skaidrāki, kamēr beidzot pieņēma iebrūnu krāsu.
Tas ir rakstīts ar olas baltumu, — sulainis paskaidroja. — Neviens neiedomāsies, ka tur kas rakstīts, bet sasildot parādās raksts.
Lips Tulians sasildīja vēstuli un lasīja:
«Mīļo Filip!
Piedod, ka tevi tā saucu, citādi es nevaru — ak, Filip, esi sirds- žēlīgs! Kas lai ar mani notiek, ja Tu mani neglāb, tad man jānosmok šai šausmīgajā cietumā aiz drūmajiem mūriem, caur kuriem' saules stariņš nekad neiespīd. Filip, man viss ir aizliegts. Es tieku apsargāta kā lielākā noziedzniece, es nedrīkstu atstāt savu drūmo istabu, ak, manas asaras jau ir izsīkušas, manas iekaisušās acis vairs nevar raudāt. Nekad vēl neviens vīrietis tā nav mīlēts — kā Tu no manis. Lai Tevi iegūtu, es kļuvu karaļa mīļākā, es darīju ] visu, lai varētu iegūt Tevi, un tagad esmu nabaga cietumniece. Filip — esi žēlsirdīgs, atsvabini mani no Stolpenes, un es kļūšu tava kalpone •— tava verdzene, es kalpošu tev līdz pēdējam elpas vilcienam — tik ļauj man palikt tavā tuvumā.
Mīla uz Tevi — tā ir vienīgā, kas mani uztur visās šais mokās,, mana pēdējā cerība esi Tu, Tu vienīgais mīļotais, ak, nāc, atsvabini savu Hildu, kuras sirds pukst un pukstēs Tev vien.»
Paraksta nebija.
Kaspar, — Lips Tulians teica sulainim, — grāfiene pazīst manu apņemšanos. Es jautāšu kādu mūķeni, vai man Hildu glābt. Ja viņa to atļaus, tad tas notiks.
Ak, kungs, — Kaspars lūdza, — glābiet grāfieni, viņa nomirs cietoksnī — tur viņa nevar dzīvot.
Vai tu iesi atpakaļ uz Stolpeni? — Lips Tulians pēc brītiņa jautāja.
Zināms, es taču esmu birģermeistara sulainis.
Tad klausies, tu vari grāfienei paziņot, ka es drīz iešu uz Reizenhaini. Vai tu to vari?
Gaužām viegli.