Kādā ceļā? — Lips Tulians jautāja.
Uz kādas lapiņas es uzrakstīšu ar olbaltumu un ielikšu to- grāmatā, ko grāfiene dabūs no birģermeistara bibliotēkas. Tā viņa dabūs zināt.
— Tu esi slīpēts zellis, — Lips Tulians teica, — es negribu tevi slavēt, bet man jāsaka, ka tāda apķērība ir apbrīnojama.
Laime, ka neesmu muļķis, — sulainis piebilda. — Bet kad es varēšu uzzināt, ka esat apņēmušies glābt nabaga grāfieni?
Tad es ieradišos Stolpenē, birģermeistara mājā, — Lips Tulians atbildēja.
Kaspars kļuva priecīgs, jo viņš zināja, ka Lips Tulians tur doto- vārdu.
Nu — ej, — Lips Tulians teica, — paziņo grāfienei, ka tu. savu uzdevumu ēsi izpildījis.
Kaspars paklausīja.
Lips Tulians palika viens pats.
Es redzēšu Hedvigu, — viņš murmināja, — jā, Hedvigu, savu mīļo. Hildas vēstule man galvu nesagrozīs, un mana sirds nekad nepukstēs viņai — lai viņa arī nez cik skaista. Mana sirds tik vienreiz milēja, viņa pieder Hedvigai, un tagad tur iekšā ir tukšs un auksts. Nē, nē, manā sirdī vēl kvēlo jūtas, un tās nedziest. Tās ir atriebības jūtas. Jā, vēl dzīvo tas vīrs, kas mani pazudināja, šis nelietis vēl dauzās apkārt. Grāfs Martinics būs tik bezkaunīgs, ka ieradīsies Slesijā, un to viņš iedrošināsies tādēļ, ka dzirdējis mani mirušu. Viņam ne prātā nenāk, ka es vēl dzīvoju. Ha, ha, ha! Cik šausmīga būs redzēšanās!
Viņš nemierīgi staigāja pa istabu no viena gala uz otru.
Ak, kādi uzdevumi man vēl stāv priekšā, — viņš runāja, —- pat nezinu, ko lai iesāku vispirms. Drēzdenē ir izdevība iegūt daudz naudas. Tad man jāuzmeklē Hedviga — pēc tam Zārbergs, kurš nelietīgi apkauno manu vārdu, un beidzot — jāsoda grāfs Martinics. Jārūpējas arī par Lidas likteni. Man tiešām nav daudz laika.
Pusnakts jau bija pāri, kad viņš gāja gulēt, bet agri no rīta jau viņš bija viesu istabā.
Kaspars, savas darīšanas pabeidzis, jau bija aizgājis.
Lips Tulians vēl izrunājās ar ceļotājiem, bet par Zārbergu nekā nedabūja zināt.
Tad viņš aizgāja uz stalli.
Siklers jau bija pilnīgi sagatavojies ceļam.
Lips Tulians teica:
Tagad uz Reizenhaines klosteri!
311. n o d a ļ a STRĪDS AP LAUPĪJUMU
Kontrabandistiem vēl atlika līdz meža malai aizbraukt, jo tur gaidīja rati, kas saņēma ievesto kontrabandu.
Viņi smīnēdami saņēma skanošo algu, un Zārbergs skaudīgi redzēja, cik daudz viņa senākie apakšnieki tagad dabū.
Lida vēl bija nespēcīga, bet viņa jau varēja iet.
Zārbergs vien nevarēja beigt viņā kāri skatīties, jo viņš zināja, ka tā ir pulkveža fon Greifensteina meita. Viņš arī zināja, ka pulkvedis ir ļoti bagāts vīrs, un iedomājās iegūt Lidu par savu sievu. Ja nu viņš būtu Lidas vīrs, tad visa bagātība reiz satecētu viņa rokās. Viņš sēdēja un prātoja, Lidā skatīdamies.
— Ko tu arvien uz to čigānu skuķi skaties? — Berta sirdīgi jautāja.
Nu vai tad viņu nav vērts uzskatīt?
Tev tikai uz mani jāskatās, — Berta sirdījās, — vai man tev jāatgādina, ko tu man apsolīji?
Nav vajadzīgs!
Nu labi, nerūpējies tu par skuķi, bandas vadonis grib viņu pieņemt par mīļāko, es esmu tava un tādēļ tev gar skuķi nav nekādas daļas.
Patlaban pienāca kontrabandistu vadonis, saukts «Piķa Ancis» — nesdams labu skaitu degvīna pudeļu, kuras bija piedotas kā dāvana.
Tad visi iebrauca dziļāk mežā, kur apmetās un sakūra uguni.
Vispirms paēda, un pēc tam vajadzēja sākties degvīna dzeršanai.
Piķa Ancis pienāca tuvāk Lidai.
Vai jūs zināt Greifensteinas pili? — Lida viņam jautāja.
Zināms, — tas atbildēja, — tā ir viņpus robežas — no šejienes pāris dienu gājiena.
Vai jūs negribat mani aizvest turp?
Ha, ha, ha! Pie jūsu tēva, vai ne tā? — Piķa Ancis iesmējās.
Es nezinu, vai pilskungs ir mans tēvs, — Lida atbildēja, — tas noskaidrosies, kad es tur ieradīšos.
Redz, cik pašapzinīgi jūs runājat, — Piķa Ancis teica, — no tā vien jau var spriest, ka jūs neesat čigānu skuķe. Bet uz Greifen- steinu nav ko steigties. Tik ilgi tā lieta vilkusies, tad nav no svara, vai pusgadu agrāk, vai vēlāk.
Ko tas nozīmē? — Lida uztraukta jautāja.
Nu, — Piķa Ancis nosmīnēja, — es neesmu paradis gari pļāpāt. Jūs man patīkat.
.— Ko — kas?
Nu ja, jūs esat ļoti skaista, kas tur par brīnumu, ka Piķa Ancis dabū kādu augstdzimušu par mīļāko.
Lida nobāla.
Te iejaucās Zārbergs.
Klausieties, Piķa Anci, — viņš sacīja, — par to nerunā. Es gluži labi pazīstu pulkvedi fon Greifensteinu, es viņu vairākkārt redzēju Prāgā un ar viņu runāju. Ja šī meitene ir pulkveža meita, tad viņš mūs visus liks samalt, ja meitai kaut matiņš tiktu aizskarts.
Jūs mani uz muļķa paņemat, — Piķa Ancis ņirgājās, — vai meita to ies tēvam teikt?
Neviens mani neaiztiks, — Lida sauca, — tad drīzāk es sev galu padarīšu.
Ha, ha, ha! Nelīdzēs ne liegšanās, ne lūgšanās. Iemetīšu pa šņabim, un jūs būsit mana.
Piķa Ancis ķērās Lidai klāt, gribēdams vilkt sev līdzi, meitene bija par vāju, lai pretotos.
Te Zārbergs metās starpā.
Tadā veida mes nekad atpirkšanas naudu nedabūsim, — viņš nikni sacīja, — liec mierā meiteni.
Ko jūs gribat, Zārberg? — Piķa Ancis saskaities iesaucās, — es še esmu kungs!
Pie tam viņš deva Zārbergam spēcīgu grūdienu. Zārbergs kā zvērs metās pretiniekam krūtīs. Iesākās negants kautiņš.
Abi bija vienādos spēkos, bet Zārbergs bija izveicīgāks.
Abi cīnījās kā lauvas. Beidzot Piķa Ancim atdūrās kājas pret ugunskura malku, un tai pašā mirklī abi cīnītāji ar sparu iegāzās ugunskurā.
Dzirksteles augstu uzšāvās gaisā, un liesmas apņēma cīnītājus, kas tagad šausmīgi bļāva.