Piesteidzās biedri un Zārbergu aiz kājām izrāva no uguns, pēc tam Piķa Anci aiz matiem, viņa drēbes jau dega.
Abus ātri vien ieraka sniegā un tā apdzēsa liesmas.
Zārbergu pirmo izkasīja no sniega. Tas bija mazāk apdedzis, un pats smilkstēdams aizkliboja pie Bertas, kura iesmērēja brūces ar zālēm un apsēja.
Bet Piķa Ancis bija šausmīgi apdedzis, viņš bļāva, negantās sāpēs locīdamies, un nepagāja ne stunda, kad tas jau izlaida garu. Bandas vadonis bija beigts.
Bezjūtīgie biedri par to nebēdāja, jo daudzreiz jau atgadījās, ka robežsargi kādu no viņiem nošāva.
Piķa Anci vienkārši iekašāja sniegā, un pēc tam paši ķērās pie degvīna dzeršanas.
Piķa Anci neviens vairs nepieminēja. Dzēra degvīnu un priecājās, ka nu varēšot varenas kāzas svinēt — ar Bertu un Lidu.
Zārbergs saprata, cik nejauki meitām klāsies.
Viņš piesauca Bertu un uzdeva tai, lai no miega zālēm, kas tai esot, pielejot pie degvīna.
Bertai arī laimējās divām pudelēm pieliet miega zāles.
Vazaņķi tiešām arī izdzēra sazāļoto degvīnu, bezkaunīgi sarunādamies.
Bet dzēriens drīz vien iedarbojās. Troksnis kļuva arvien klusāks. Šur tur dažs labs jau iegāzās sniegā, nesaprotami mukšķēdams, un drīz vien bija dzirdama šausmīga krākšana.
Zārbergs sūkstījās par savām sāpēm un uzdeva Bertai sagatavoties uz bēgšanu. Vispirms Berta izvilka no piedzērušo kabatām visu naudu un paglabāja savā kulē. Tad paņēma visu vajadzīgāko, cik pati varēja nest. Kaut arī Lida Zārbergam neuzticējās, šoreiz tomēr nekas cits neatlika, kā iet līdz. Zārbergs kliboja pa priekšu, un meitas tam sekoja.
312. nodaļa KRUSTA KORIDORS REIZENHAINES KLOSTERI
Rita lūgšana bija pabeigta, un Reizenhaines klostera mūķenes devās atpakaļ uz savām istabiņām.
Tik Hedviga no krusta koridora iegriezās klostera dārzā, kur vienmēr gāja ieelpot svaigu gaisu, kas viņai tik ļoti bija vajadzīgs.
Neviens par to nekā neteica, jo Hedvigu visas mūķenes bija ļoti iemīļojušas, pat runāja, ka viņa dienās būšot klostera priekšniece.
Viņa staigāja pa šauro teku, kur sniegs bija notīrīts, tad piepeši viņas priekšā no zvana torņa tika nomests mazs akmentiņš ar zīmīti.
Nekā nedomādama, viņa pacēla zīmīti un noglabāja to pie sevis. Neviens cilvēks nekur nebija redzams. Domās iegrimusi, Hedviga beidza staigāt un atgriezās savā istabiņā.
Te viņa izvilka atrasto akmentiņu, pie kura bija piestiprināts aprakstīts pergamenta gabaliņš.
— No viņa … — Hedviga iesaucās un drebēdama apsēdās. — No viņa!
Tagad viņa izlasīja nedaudzos vārdus:
«Man jārunā ar tevi, gadījums ir svarīgs, nākamā naktī pulksten divpadsmitos krusta koridorā.»
— No Filipa, — viņa izdvesa, — ak, mans Dievs, vai šīs mokas nekad nebeigsies? Vai es nekur un nekad neatradīšu miera? Tiešām, kad viņu iedomāju, mana nabaga sirds asiņo, un tagad viņš grib ierasties.
Hedviga noslīga ceļos. Karstā lūgšanā tā griezās pie krustā sistā Pestītāja. Dievmātes tēls nopietni, bet laipni noraudzījās uz nelaimīgo lūdzēju.
Nabaga Hedviga — lūgšanā tā nerada apmierinājumu, tai bija jādomā par viņu, kuru tā uz mūžu pazaudējusi, — par viņu, mīļo Lipu Tulianu!
Hedviga bija cerējusi klosterī atrast mieru, bet viņa pievīlās, jo sirds brūces negribēja sadzīt.
Viņa tik ļoti bija mīlējusi Filipu un nevarēja to aizmirst. Un nu — šonakt viņa to redzēs. Ko nu?
Desmitām reižu tā apņēmās neiziet no savas istabiņas, bet viņa juta, ka nespēs to.
Filips ieradīsies — un viņai ar to jārunā — ja, ja — Hedviga
to juta, sirdsbalss ir stiprāka, nekā mūķenes pienākums.
* * *
Diena pagāja. Mūķenes ieturēja kopējas vakariņas un pēc vakara lūgšanas ap pulksten desmitiem klosterī iestājās klusums.
Mūķenes gulēja, bet Hedviga bija nomoda un trīcēdama skaitīja minūtes.
Tā pienāca pusnakts. Hedviga ar drebošu roku atvēra durvis un izgāja krusta koridorā. Hedviga bija bailīga, bet viņa zināja, ka Filipa tuvumā nekas ļauns nevar gadīties. Viņa apstājās un gaidīja. Tūliņ tā arī pamanīja, ka kāds tuvojas. Viņa drebēdama apsēdās uz sola, un nākošā acumirklī Lips Tulians nometās pie viņas kājām.
Hedviga, mans eņģeli, es tevi redzu atkal!
Beidzamo reizi, Filip, — viņa atbildēja, — iedomā, es esmu Pestītājam solījusies — es tev vairs nepiederu . . .
Es zinu, — viņš drūmi atteica, — un, kaut arī esmu Lips Tulians, kurš nepazīst nekādu šķēršļu, tevi es neaizskaršu, ja tu pati man nesniedz roku, tu jau esi svēta — es tevi pielūdzu — kā dievību, jo citas es nepazīstu — nevienas!
Nerunā tālāk, Filip, — tu zaimo Dievu, — Hedviga viņu pārtrauca.
Labi, nerunāsim par to, tu pavēli un es paklausu.
Ko tu vēlies? — viņa sēri jautāja, Lipa Tuliana skaisto, drūmo seju uzlūkodama.
Ak, es ierados no tevis lūgt padomu. Vai tu mani uzklausīsi?
Jā, Filip.
Tad uzklausi! Hilda, tava radiniece un tava nāvīgākā ienaid- niece, ir kritusi un tagad ir cietumniece Stolpenes cietoksnī. Ha, vai tu, Hedviga, nepriecājies, ka Hildu piemeklējis likteņa trieciens?
Priecāties? Kādēļ tu, Filip, tā domā? No visas sirds es jūtu līdz — man žēl.
Varbūt tu vēlies, lai viņa tiktu atsvabināta? — Lips jautāja.
O, jā, ja es tai varētu palīdzēt — es to tūliņ darītu, — Hedviga teica.
To tu, Hedviga, vari!
Es? Filip!
Zināms — klausies, ko tev stāstīšu.
Viņš izstāstīja Hedvigai visu, kas beidzamā laikā bija noticis, tikai par Hildas vēstuli tas nebilda ne vārda.
Hedviga klausījās. Tad teica:
Filip, atsvabini viņu!
Kā — tavu nāvīgāko ienaidnieci?
—Glāb viņu, tu to vari, aizved viņu uz Austriju, tur tā būs droša.
Hedviga, tu esi par daudz laba — es zinu, bet tas ir par daudz. Tad zini, es tev teikšu beidzamo: Hilda mani vajā ar negantu kaislību.