To es zinu, — Hedviga lēni atbildēja.
Kā? Tu to ari zini?
Jā, jā, — viņa nopietni atbildēja, — Hilda tak sen tevi mīl, un, ja tu ar viņu kļūtu laimīgs, tad …
Nerunā tālāk, Hedviga, — Lips Tulians viņu pārtrauca, — tu zini, ka es tikai vienreiz mīlēju. Un nekad mana sirds nepukstēs kādai citai.
Hedviga pietvīka, šo uzticības apliecinājumu dzirdot. Bet viņa bija mūķene.
Tu vairāk nedrīksti nākt, Filip, es tevi lūdzu, šī lai paliek pēdējā reize, kur mēs redzamies.
To es nevaru apsolīt, man vajag tevi redzēt.
Tas nebūs ilgi, es jūtu, ka ar mani iet uz beigām, — Hedviga čukstēja, — un man patīk mirt.
Viņi ilgi klusēja. Tad Hedviga atkal iesāka:
Filip, es esmu dzirdējusi par Stolpeni — tas esot stiprs cietoksnis, vai tu varēsi tikt iekšā?
Es varu.
Tad atsvabini Hildu — saki, ka es tai visu esmu piedevusi, lai viņa iedomā mani, es viņu pieminēšu savās lūgšanās.
To viņa nav vērts.
Tomēr — viņa jau nožēlo savas kļūdas.
Es Hildu pazīstu labāk, — Lips Tulians sacīja, — tiklīdz viņa būs brīva, tā tūliņ iesāks dzīt savus niķus — viņa tīkos pēc tavas dzīvības.
Nē, tam es neticu.
Un ja viņa tomēr to dara?
Arī tad es viņai gribu tāpat piedot. Glāb viņu, Filip, es tevi lūdzu, lai viņa cietumā neaiziet postā.
Tu to gribi, Hedviga, un tava griba ir man pavēle. Labi, es atsvabināšu Hildu, bet viņa tev vis nepateiksies.
Ļaunu vajag atmaksāt ar labu, Filip.
Un kas tev par to būs? — viņš jautāja. — Skaudību un ienaidu, ļaunumu un vajāšanu tu iemantosi par savu žēlastību.
Lai arī būtu, bet man paliek tā apziņa, ka esmu darījusi pēc Dieva prāta.
Vēl viņš daudz runāja. Lips Tulians pastāstīja Hedvigai, ka čigāns Kremo atrodoties viņa gūstā. Arī par čigānu Hedviga aizlūdza, lai Filips viņu nenogalina — kaut arī viņš to būtu pelnījis.
Nē, Hedviga, es tikai gribu zināt tevi drošībā. Čigāns tavu mieru vairs netraucēs.
Savu mieru es drīz iemantošu, — viņa tikko dzirdami čukstēja.
Lips Tulians to nedzirdēja. Viņš domāja par sen pagājušo laimes brīdi, kad Hedviga tam mīļi pieglaudās, un tagad viņa sēdēja uz sola — mūķene — viņam zudusi .. .
Es tavu vēlēšanos zinu, un es to arī izpildīšu, Hedviga, — Lips Tulians sacīja.
Hedviga piecēlās. Citkārt tik staltais augums tagad bija salīcis uz priekšu. Hedviga ilgojās pēc atdusas. Un tā bija savāda atdusa — klusajā kapā viņa gribēja dusēt un sapņot, jo šī dzīve viņai nekā vairs nevarēja dot.
Vai man tagad jāiet, Hedviga? Vai tev vairs nav nekā, ko man sacīt?
Tik vien kā — lai Dievs tevi svētī!
Dievs, Dievs — ak, jā — dzīvo vesela Hedviga, es atkal ieradīšos, varbūt drīz.
Viņš gribēja satvert Hedvigas roku, bet viņa jau iesteidzās savā istabiņā.
Kas mani kavētu Hedvigu aizvest? — Lips Tulians murmināja,— viņa ir mana vienīgā mīļotā, bet tagad Pestītāja līgava —lai paliek, man jāiet.
Viņš ātri pārkāpa pār klostera mūriem un drīz atradās krūmos, kur viņu gaidīja Siklers.
Iesim pie zirgiem, — Lips Tulians teica, — mums tagad daudz ko darīt, vispirms mums jāuzmeklē biedri, kas ar Freibergas laupījumu gaida pie robežām, pēc tam iesim uz Geijersburgu un no turienes uz sakšiem. Vai tu arī to esi dzirdējis?
Jā gan, — Siklers atbildēja, — velns atkal spēlē. Jūs zināt, vakar es satikos ar kādu no Vitorfa ļaudīm.
Nu, kas ir — vai Lidai tiek pāri darīts?
Par to viņš nekā nezināja, bet uz mums rīkojot plašas medības. No Slēzijas, Bohēmijas un Saksijas reizē izsūtīšot karaspēku, visi jau esot vienojušies.
Daudz ienaidnieku, daudz goda, — Lips Tulians iesmējās.
Grāfs Martinics vēl vienmēr uzturoties Breslavā, — Siklers teica.
Tur es neiešu, es viņu sagaidīšu pie robežas, — virsnieks teica.
Uz to būs ilgi jāgaida, — Siklers.teica, — viņš esot ļoti slims.
Tā sarunādamies, viņi nogāja pie zirgiem.
Tuvumā bija dzirdams jātnieku troksnis.
Abi vīri ielēca seglos un aulekšoja projām.
Un viņiem sekoja neredzamie vajātāji.
313. nodaļa Vientuļā mājvieta
Drēzdenē, pie Vilsdruera vārtiem, tos laikos atradās mājvieta, kura apmetās ormaņi un ceļojoši amatnieki. Tur ieradās arī citi klaidoņi, zagļi un pat laupītāji, pēdējie tur tomēr nebija droši, jo mājvietu stingri vien uzraudzīja.
Sai mājvietā tika apcietināti Bretbauers un Anastasija.
Flemings strādāja ātri, bet arī apdomīgi. Dienu pēc tam, kad Anastasija apņēmās darīt visu, ko vien viņš prasa, skuķe tika aizvesta uz mājvietu. Mājniekam tika paziņots un uzdots būt palīdzīgam, bet par visu ciest klusu.
Ministra kalpi, pārģērbušies par amatniekiem, tur ieradās kuplā skaitā, Anastasiju un arī visus citus ievērodami.
Anastasija to visu zināja, bet viņai patiesībā sargu nevajadzēja, viņa jau ar miesu un dvēseli bija apņēmusies kalpot ministram. Jo viņa bija cilvēks bez sirdsapziņas, samaitāts radījums.
Bet ministram tā bija nevien kalpone, bet arī biedrene. Viņš bieži vien to apciemoja Donāta tornī, kur Anastasijai bija ierīkots glīts dzīvoklis.
Cietuma uzraugs gan manīja, ka Flemingam ar Anastasiju ir vēl citi, tuvāki sakari, bet tur nebija ko brīnīties, jo Anastasija bija skaista.
Anastasija atkal bija mājvietā. Jau vairākas dienas viņa bija gaidījusi Lipa Tuliana sūtni, bet tas vēl nebija ieradies.
Diena atkal pagāja.
Bet pret vakaru ieradās divi amatnieku zeļļi, un Anastasija tūliņ manīja, ka tie ir no Lipa Tuliana ļaudīm.
Viņa tūliņ paziņoja ministra kalpiem, ka Lipa Tuliana spiegi ir klāt, tādēļ tiem vajag izvairīties no katras traucēšanas, lai viltība pilnīgi izdotos.
Anastasija tuvojās Lipa Tuliana spiegiem un deva ar acīm pieņemto zīmi, un tie atbildēja.
Flemings bija stingri pieteicis Lipa Tuliana ļaudis nekādi netraucēt, jo viņš gribēja Lipu Tulianu pašu dzīvu dabūt rokā, tādēļ arī viņa ļaudis lika pilnīgi mierā.