Anastasija izzagās mājvietas dārzā, arī spiegs drīz vien sekoja.
Anastasija, — kāds klusi sauca.
Še, še cs esmu, — viņa klusi atbildēja.
Tomēr — beidzot, saki, skuķe, vai Bretbauera te nav?
Nē, — viņa atbildēja, — viņš trīs vakarus jūs gaidīja, bet šodien viņa nav un rīt arī nebūs, viņam jāievāc ziņas.
Kādas ziņas?
Nu, par miljoniem, — skuķe teica. — Ministrs Flemings ir saņēmis milzu summas. Sī nauda ir pilī, un pils netiek apsargāta, jo Flemings domā, ka Lips Tulians nekad uz Drēzdeni nenāks. Tagad ir tāds ķēriens kā nekad. Bretbauers liek sacīt, lai virsnieks ierodas ar drošākajiem vīriem.
Laupītājs noticēja Anastasijas meliem.
Jā, Bretbauers ir ļoti čakls, — viņa turpināja, — viņš mani te atstāja jums paziņot. Tāds gadījums kā tagad nekad vairs nebūs-— šoreiz virsnieks sagrābs milzu summas, tik nevajag ilgi kavēties.
_— Mēs rītu agri dosimies ceļā, — spiegs atbildēja, — tāls ceļš — mēs virsnieku satiksim tikai Geijersburgā.
Vai Lipa Tuliana vairs' Saksijā nav? — Anastasija jautāja.
Nē, viņš aizsteidzās uz Bohēmiju, tur viņam svarīgas darīšanas. Bet kad mēs ieradīsimies Drēzdenē — kur tad mums satikties — še taču ne?
Kāpēc ne? — skuķe atteica, — tik nevajag ierasties visiem uz reizi, bet tā pa diviem, trim.
Pareizi! Sveicini no mums Bretbaueru.
Izpildīšu! — skuķe smējās.
Laupītāji apsolīja steigties uz ātrāko, un Anastasija no tiem atvadījās.
Laupītāji devās ceļā.
Anastasija atgriezās mājvietā.
Kā izdevās? — uzraugs, viņai ienākot, ziņkārīgi jautāja.
Labāk nevar vēlēties, — viltīgā skuķe atbildēja. — Lips Tulians drīz vien būs klāt — uz to mans vārds — viņš ieskries slazdos,
tik tiešām, kā mani sauc Anastasija.
* * *
Tai pašā vakarā ministrs Flemings pieņēma pulkvedi fon Bob- linku, kurš atnesa Stolpenes komandanta mēneša ziņojumus.
Flemings pret virsnieku bija ļoti laipns, kā vienmēr, kad gribēja no kāda kaut kādu pakalpojumu.
Es zinu, pēc kā jūs cenšaties, — ministrs teica, — ģenerālis fon Vēlens ir tagad Stolpenes komandants, bet viņš ir vecīgs —- viņam būtu jāiet pensijā. Te atbrīvotos vietiņa līdz ar algu un ģenerāļa godu — jā, tā tas ir.
Ak, ja es drīkstētu cerēt, — Boblinks iesaucās, — jūs no manis varētu diez ko prasīt, es būtu jums padevīgs kalps.
Ģenerālis fon Vēlens nebija ministra draugs, tam grāfs Flemings nedrīkstēja savas slepenās viltības stāstīt.
Jums tagad ir izdevība man pierādīt savu padevību, — ministrs teica. — Redziet, Boblink, grāfiene Kozela ir mana nāvīgākā ienaidniece. Es gribu zināt, kā viņa izturas.
No sākuma grāfiene bija kā bez prāta, bet tagad ir apmierinājusies, reizēm pat smejas.
Tā nav vis laba zīme, — ministrs teica, — tagad vajadzīgs grāfieni cieši uzmanīt. Jā, jā, tur kaut kas nav kārtībā, tas var kļūt bīstami visai mūsu valdībai. Pulkvedi Boblink, vai varu uz jums paļauties?
Pilnīgi, ekselence, — pulkvedis teica, roku uz sirds likdams.
Labi, lai tā būtu, — Flemings turpināja, — kalpojiet man uzticīgi, tad būsit ar mani mierā. Un nu es jūs ilgāk neuzkavēšu, jo mūsu laiks ir dārgs. Steidzieties uz Stolpeni, pulkvedi, un, ja gadās kaut kas sevišķs, paziņojiet man. Tad man ir tiesības un vara tūliņ iejaukties, un tad es varēšu izpildīt jūsu karstāko vēlēšanos.
314. nodaļa STOLPENES CIETUMNIECE
Hilda nepiederēja pie izglītotām sievietēm, viņai mācīšanās bija pretīga un pret grāmatām tā sajuta riebumu, vismaz tās viņai bija gluži nevajadzīgas un liekas.
Tagad tas bija grozījies. Ģenerālis fon Vēlens un Stolpenes birģermeistars pabrīnījās, ka grāfiene uzreiz kļuvusi tik uzcītīga grāmatu lasītāja.
Katru nedēļu viņa rakstīja Stolpenes birģermeistaram, lūgdama no viņa bibliotēkas kādu grāmatu lasīšanai. So lūgumu arī labprat izpildīja.
Bet ne ģenerālis, ne birģermeistars nezināja, kādēļ Hildai bija vajadzīgas grāmatas.
Viņa ir nedomāja lasīt, bet ātri izšķirstīja lapas, apskatīdamas, vai nav kāds paziņojums no Kaspara.
Kaspars vēl nebija atgriezies no Bišofsvērdas, un Hildai bija jāpaciešas. Bet viņas nemiera gars neaprima.
Ja no sulaiņa nevar nekādas ziņas dabūt, viņa domāja pati kaut ko darīt savas brīvības labā.
Tas tomēr nebija viegli, jo skaistā grāfiene tika stingri apsargāta,. tā ka viņa par to rūgti žēlojās savās vēstulēs, kuras tā sūtīja uz Drēzdeni savas mantas pārvaldniekam.
Tas viss tomēr nevarēja viņas likteni grozīt. Hilda visādi izmēģinājās savas brīvības labad, viņa rakstīja pašam valdniekam.
Bet šīs vēstules palika neatbildētas. Hilda tomēr nezaudēja drosmi.
Viņa zināja, ka tā vēl ir apburoši skaista, un tādēļ apņēmās ar savu skaistumu un naudu apmānīt apsargātājus.
Sargu komandieris vēl vienmēr bija tas pats leitnants Helms, kurš apbrīnoja grāfienes skaistumu, Hilda to zināja. Un viņa domāja piedabūt jauno virsnieku palīdzēt viņai izbēgt.
Emma tam pretojās, iebilzdama, ka vajagot gaidīt Lipu Tulianu, šai nemaz neesot šaubu, ka viņš ieradīšoties atsvabināt.
No ģenerāļa Hilda bija dabūjusi atļauju pastaigāties brīvā gaisā uz cietokšņa bastiona. Sardzes apakšvirsnieks bija iedzēris un atļāvās Hildu aizskart vārdiem.
Hilda par to sūdzējās, un šis cilvēks tādēļ pazaudēja savu apakšvirsnieka pakāpi un tika piekomandēts arestantiem. Garām iedams, tas uzmeta nāvīga ienaida skatu Hildas logam.
Pēc šī gadījuma nevis kāds apakšvirsnieks, bet leitnants Helms komandēja sardzi pa Hildas pastaigāšanās laiku.
Tas Hildai bija ļoti pa prātam, jo nu tā varēja satikties ar jauno virsnieku.