Hilda pret viņu bija ļoti laipna un vēlīga, un tas jauno cilvēku iekarsēja. Hilda to saprata. Un nu viņa izlikās gaužām bēdīga un dzīvot apnikusi, lai virsnieks šai pagādājot pistoli, jo viņai jādarot sev gals.
Leitnantam bija viņas žēl, un viņš to visādi pūlējās mierināt un iepriecināt — jā, viņš bija Hildā iemīlējies.
Viņa taču bija skaista, bet gurda, kā nolauzta puķe…
Grāmata ir atnesta, — Guste paziņoja, kad Hilda ienāca no pastaigāšanās, — kareivis to nesen kā ienesa.
Hilda nogurums tūliņ pazuda.
Viņa paķēra grāmatu un iesāka to dedzīgi šķirstīt. Te balta pergamenta gabaliņš izkrita uz grīdas. Hilda likās to neievērojam un, tikai pēc brītiņa to pacēlusi, sūtīja Gusti pēc Emmas.
Emma iededza sveci, un Hilda, sasildījusi pergamentu, lasīja:
«Vēstule ir nodota, un varonis grib tūliņ runāt ar mūķeni. Pēc tam viņš dos plašākas ziņas.
Kaspars.»
Tas ir viss, — Hilda čukstēja, pergamentu sadedzinādama, — bet ar to man pietiek.
Viņa iemeta degošo gabaliņu kamīnā.
Tagad man ir cerība, — viņa lēni turpināja. — Es pazīstu Hedvigu — viņa ir laba. Viņa man ne vien visu piedos, bet vēl lūgs Lipu Tulianu, lai viņš mani glābj.
To es arī ticu, — Emma piebalsoja.
Ja arī Lips Tulians kaut kādā ziņā tiktu aizkavēts, — Hilda turpināja, — tad man vēl atliek leitnants.
Vai jūs tā domājat, ekselence?
Es tev saku, Emma, viņš mani mīl līdz ārprātam.
Es gan arī esmu tais domās, — Emma atbildēja, — bet jums tomēr vajag uzmanīties, jo man šķiet, ka ministram pat še cietoksnī ir savi spiegi. Kāds vecāks virsnieks — pulkvedis te par daudz rakņājas, sargus visādi iztaujādams.
Tā — nu, tad es turēšu acis vaļā. Tik pateic man, kad viņš atkal te ierodas.
Emma to apsolīja un palīdzēja viņai izģērbties.
Blakus istabā pie durvīm klausījās Guste. Tā visu bija dzirdējusi, kas tika runāts, un, viņai atkāpjoties, viegls smaids rotaļājās ap viņas muti.
Jā, arī Guste kaut ko domāja.
315. nodaļa Čigānu karaliene
Mēs atstājām Lipu Tulianu un Sikleru bēgot, un nezināmie vajātāji neganti dzinās tiem pakaļ.
Lips Tulians skubināja savu kūpošo zirgu Sikleram blakus.
Sikler, — viņš uzsauca, — tie drīz mūs panāks, ko mēs iesāksim — viņiem ir labāki zirgi nekā mums. Mežs vēl ir tālu un mēnessgaismā paslēpties nevaram, bet tur augšā, pakalnā, es redzu krūmus, tur apstāsimies un, ja vajadzēs — aizstāvēsimies.
Kā sacīts — darīts!
Nedaudz sekundēs tie sasniedza krūmus, kur piesēja kūpošos zirgus un ar uzvilktām pistolēm gaidīja vajātājus.
To bija kādi divpadsmit jātnieki.
Puslokā sagrupējušies, tie ielenca bēgļus. Tie bija čigāni.
Sikleram uzreiz radās drosme, un viņš tiem uzkliedza:
Ko jūs gribat, brūnie nelieši? Vai patīk Lipa Tuliana pupas strēbt?
Čigāni, sadzirdējuši, ar ko tiem darīšana, grieza zirgus apkārt un metās bēgt.
Tikai viens jātnieks palika — tā zirgs bija iegrūdis pakaļkāju kādā caurumā.
Siklers nošāva zirgu un, zirgam krītot, jātnieks ievēlās sniega kupenā.
Jātnieks bija sieviete, kuru Lips Tulians saturēja un Siklers tai sasēja rokas uz muguras.
Ak, tā jau ir Fatima, — Lips Tulians iesaucās, — tas ir labs ķēriens, nu man ir divas ķīlas par nabaga Lidu.
Fatima izgrūda nesaprotamu lāstu.
Atbildi, skuķe, — Lips Tulians uzsauca, — ko jūs meklējat šai vientuļā apgabalā?
Uz to es jums neatbildēšu! — viņa spītīgi atbildēja.
Čigāni vēl mēģināja atsvabināt savu karalieni, bet Siklers divi
reizes uz tiem izšāva, un tie nedrīkstēja tuvoties.
Fatima draudēja, ka Lidai klāšoties slikti, ja viņu nelaidīšot vaļā, bet Lips Tulians uz to neklausījās un pavēlēja Sikleram ņemt Fatimu uz sava zirga.
Fatimu vēl izjautāja par Lidu, par čigānu nometni un tā tālāk, bet viņa spītīgi nedeva nekādas atbildes.
Siklers uzlēca seglos, un Lips Tulians uzcēla sasieto Fatimu viņam priekšā uz zirga. Tad pats uzlēca savam zirgam seglos un laida pa priekšu.
Iztālēm bija redzami čigāni. Lips Tulians jāja pa lauku palēnām, pistoli rokā turēdams, bet, mežā tikuši, tie laida zirgus aulekšiem.
Jājot Fatima mēģināja pierunāt Sikleru, lai viņš to pret samaksu laiž vaļā, bet Siklers viņas priekšlikumu strupi atraidīja.
Laiku pa laikam jājēji drusku atpūtināja zirgus, bet pēc tam atkal aulekšoja.
No vajātājiem vairs nekā nemanīja. Jo čigāni pārāk baidījās no Lipa Tuliana.
Gaismiņai austot, tie panāca savus biedrus.
Garais Zamuels pieveda virsniekam Geijersburgas vēstnesi, kurš paziņoja, ka vecā Greifensteina un Stenburga Geijersburgā vairs neesot. Tie esot aizjājuši meklēt Lidu. Kremo esot manāmi atveseļojies.
Fatima iekliedzās. Vai no bailēm vai prieka — kas to lai zina?
Lips Tulians tagad jāja lēnām saviem vīriem priekšgalā.
316. nodaļa Geijersburgas gūstekņi
Laupītāji savu drošo vadoni jau daudzreiz pārnākot bija apsveikuši ar sajūsmu, bet šoreiz gaviles nemaz negribēja rimties.
Vadonis arī šoreiz ilgi bija palicis projām. Klīda dažādas baumas.
Zārberga nedarbi daudz palīdzēja pie tā, ka valdības apņēmās laupītāju rīcībai reiz darīt galu. Tādēļ no visām pusēm — no Bohēmijas, Slēzijas un Saksijas — izsūtīja karevjus gūstīt laupītājus.
Vitorfs bija pirmais pie saņemšanas.
Visi bija ļoti iepriecināti par Lipa Tuliana pārnākšanu.
Fatimu ieslodzīja. Par Lidu tā neteica neviena vārda.
Laupītāji par to noskaitās un gribēja Fatimu spīdzināt, lai to piespiestu atzīties, bet vadonis nepieļāva nekādus spaidu līdzekļus.
Viņš pavēlēja Fatimu ieslodzīt tai pašā telpā, kur atradās Kremo, un tad noklausīties viņu abu sarunu, lai iegūtu skaidrību. Mūrī bija caurums, pie kura varēja klausīties.