Fatima, tāpat kā Kremo, ar ķēdi tika pieslēgta pie sienas.
Vitorfs apskatīja Kremo ķēdi, vai tā vēl ir kārtībā, un tad aizgāja, atstādams abus ieslodzītos čigānus vienus.
Tie, zinādami, ka viņus var noklausīties, sarunājās čigānu valodā, un Fatima izstāstīja Kremo visu, kas pie viņiem gadījies un kādā ceļā viņa sagūstīta.
Čigāni ieraudzījuši divus jātniekus un domājuši, ka tie ir tirgoņi, kurus nenāktos grūti aplaupīt, un tā tīši ieskrējuši Lipa Tuliana nagos.
Fatima arī pastāstīja, ka viņiem paziņots, ka viņš — Kremo — esot miris. Čigāni viņu apraudājuši, un lai tam nebūtu vienam viņā pasaulē jāblandās, tad Lidu esot iemūrējuši klintsalā. Tagad Lida jau sen esot mirusi, jo četrpadsmit dienas jau esot garām, kamēr viņa iemūrēta.
Kremo par to ļoti saskaitās un lamāja Fatimu, ka tie tā bez pārliecināšanās pārsteigušies.
Bet Fatima viņu mierināja. Tur taču tik un tā vairs neko nevarot
darīt, labāk gudrošot, kā tie abi varētu izbēgt.
* * *
Kalna pakājē laupītāji bija uzcēluši šķūņiem līdzīgas barakas, kur tie šimbrīžam iemita.
Ekolds no Drēzdenes ieradās ar jaunām ziņām. Kareivji esot apmetušies pie nodedzinātajām meža dzirnavām un pārmeklējot tā apgabala mežus.
Tad Ekolds paziņoja Anastasijas uzdevumu — tūliņ steigties uz Drēzdeni un iegūt milzīgo bagātību ministra pilī. Bretbaueru neesot saticis.
Lips Tulians palika domīgs, bet viņš savas aizdomas nekad neizteica.
Un tu Bretbaueru nesatiki? — Lips Tulians jautāja.
Nē, bet tas jau nekas, uz Anastasiju var paļauties, viņa ir uzticama.
Kā jau visi sievišķi — jā gan, — Lips Tulians atbildēja, — es tikai vienu sievieti pazinu, uz kuru varēja paļauties, bet tā nav vienkāršs cilvēkbērns — tā ir eņģelis — Hedviga!
Lips Tulians apņēmās šo lietu pārdomāt un uzdeva Ekoldam sagādāt labi garas striķu trepes.
Ekolds par to ne mazums brīnījās, jo pie ministra pils nekādu striķa trepju nevajadzēja. Viņš jau nezināja, ka virsnieks grib Hildu atsvabināt no Stolpenes.
Ienāca Vitorfs un teica, ka Kremo ar Fatimu sarunājoties viņam nesaprotamā valodā, bet Kremo uz Falimu esot bijis ļoti pikts.
Virsnieks domāja, ka tas droši vien būšot Lidas dēļ, kuru Fatima nevarot ieredzēt.
Tad viņš apprasījās, kas esot ar Elzbeti.
Vēl tāpat pa vecam, — Vitorfs skumji atbildēja.
Mūsu liktenis ir vienāds, — Lips Tulians sacīja, — mēs esam likteņa vajātie — cēlušies no muižnieku asinīm, lai cīnītos ar visu pasauli. Un kāda ir mūsu alga? Katrs apakšnieks ir simtreiz laimīgāks nekā mēs, viņam nav nekādas pagātnes un katram ir sava mīļākā, šo laimi mēs pazīstam un nekad nepiedzīvosim, vismaz es — nē!
317. nodaļa Zārbergs un viņa biedri
Netālu no Elbas, uz Bohēmijas un Saksijas robežām, atradās kāds mazs gruntsgabals, kura lauki pa daļai bija Bohēmijas, pa daļai Saksijas pusē, un gruntsgabala īpašniekam vajadzēja abām valdībām maksāt pienākošos nodokļus.
Uz gruntsgabala bija divas dzīvojamās ēkas, viena austriešu daļā.
Gruntsgabala īpašnieks bija negodīgs cilvēks, kurš darīja visu, kas tik ienes naudu. Kad viņam gadījās sadursme ar sakšu robežsargiem, tas mierīgi pārvilkās uz otru dzīvojamo ēku austriešu daļā un atkal otrādu
Viņš turpat turēja arī viesnīcu, kurā iegriezās dažādi kontrabandisti un zagļi, un tika stāstīts, ka dažs labs ceļotājs, kas pie viņa iebraucis, vairs neesot izbraucis. Bet tās bija tenkas, kuras Robežgailim, tā viņu saukāja — nevarēja pierādīt.
Bez tam viņam tādās reizēs pret robežsargiem bija devīga roka.
Priekš kādām dienām Robežgaiļa patversmē atkal iesākās dzīva kustība. Tiklab sakšu, kā bohēmiešu pusē piemita šaubīgi tēviņi.
Bohēmiešu pusē saimnieks ar Zārbergu sarunādamies iebaudīja vīnu. Lida gulēja slima bēniņu istabā, un Berta to apsargāja un kopa. Lidas slimībai bija jāpateicas par to, ka Zārbergs tai neuzmācās.' Bez tam še daudz palīdzēja arī Berta.
Zārbergam Berta bija apnikusi, un viņš tīkoja no tās tikt vaļā, lai pēc tam iegūtu Lidu.
Tagad viņš centās pierunāt Robežgaili, lai tas pie sevis ierīkojot pastāvīgu laupītāju mitekli, bet Robežgailis bija par gudru, lai ielaistos tik nedrošā pasākumā. Zārbergam bija jāpiekāpjas. Viņi dzēra un tērzēja.
Brālīt, — Robežgailis iesāka, — es nevaru aizmirst, ko tu man stāstīji par slimo meiteni. Tā esot pulkveža fon Greifensteina meita?
Gluži pareizi, — Zārbergs atbildēja, — un Lida būs mana sieva.
Nu, draudziņ, tev Berta acis izplēsīs. Tu domā, ka Berta to pieļautu? Arī Greifensteins tevi nekad neatzītu par znotu.
Bet tam jānotiek, — Zārbergs neatlaidās, — kā tik Lida būs vesela un mācītājs mūs salaulās, tad . . .
Tu esi muļķis, — Robežgailis viņu pārtrauca, — bet es tev ieteikšu ko citu. Redzi, tu esi laupītājs, un tu nekad sievastēva īpašumu nevari mantot, jo tiesas to tev atņemtu. Bet ar mani ir citādi — man neviens nekā nevar pārmest. Tev ir Berta, un es ņemšu Lidu, ar pulkveža bagātību mēs dalīsimies uz pusēm.
Tā tu gan gribētu, — Zārbergs iesaucās, — bet no tā nekas neiznāks. Lida būs mana, un, ja tu gribi, tu vari dabūt Bertu.
Ļoti pateicos, — saimnieks atbildēja, — es varu svaigu barību baudīt, un man nav vis jārakņājas pa otra izēdām.
Abi vīri vēl ilgi strīdējās un beidzot jau tik sparīgi, ka ķērās pie ieročiem. Bet Robežgailis bija apdomīgāks un nepārsteidzās. Zārbergs apmierinājās un teicās tūliņ rītu aizceļot. Saimnieks smiedamies piebilda, ka droši vien to varot darīt un ar Bertu aizceļot, bet bez Lidas, kuru šis nekad nelaidīšot projām.