Pie Lidas istabas viņš jau bija pielicis sargus, tā ka Zārbergs tur vairs netika ielaists. Zārbergs grieza zobus aiz dusmām, bet nekā nespēja darīt.'Tādēļ viņš dzēra un domāja par vēlāku atriebšanos.
318. nodaļa LIPS TULIANS DRĒZDENĒ
Sanda viesnīca jau no tā laika bija atstāta un tukša, kad Lips Tulians pakāra Freidenbergas brīvkungu. Bet netālu no tās bija ierīkota jauna viesnīca, tā pati, kurā Emma sagūstīja Ekoldu.
Bija nakts, kad kāds gājējs klusi tuvojās atstātajai viesnīcai. Nācējs iegāja iekšā. Pēc brītiņa no otras puses atkal pienāca kāds. Abi vīri satikās. Tie bija Lips Tulians ar Sikleru. Viņi bija ieradušies uz Anastasijas paziņojumu.
Siklers bija bijis pie Anastasijas, bet Bretbaueru atkal nebija redzējis. Lips Tulians to labi ievēroja. Siklers vēl pateica, ka līdz- ņemtie astoņi biedri gaidot zināmā vietā.
Lips Tulians gribēja vispirms ar Sikleru divi vien iet uz Drēz- deni. Biedri lai viņus gaidot. Tad viņš izdzēsa uguni un gāja uz upi.
Tai vietā, kur Elba ietecēja pilsētā, bija augsti mūri, uz kuriem staigāja sargkareivji. Upmala bija pārsalusi ar ledu.
Viņi nokāpa lejā un cieši gar mūri devās pilsētā.
Sargkareivis bija ieraudzījis un uzkliedza «stāt!», bet, kad šie neklausīja — izšāva. Lode izskrēja starp abiem gājējiem, un tie ātri drāzās uz priekšu un drīz vien vairs nebija redzami.
Vēl nebija visai vēls laiks, un daži staigātāji atradās uz ielām, tādēļ Lips Tulians ar Sikleru neievēroti sasniedza viesnīcu, kurā tie domāja satikt Bretbaueru un Anastasiju.
Siklers gribēja tūliņ iet viesnīcā, bet Lips Tulians to atturēja. Tas vispirms gribēja apskatīties un pārliecināties par drošību. Viņi parkāpa pār sētas mūri dārzā un tuvojās mājai no otras puses.
Iekšā bija tumšs. Varēja domāt, ka visi gul. Bet tā nebija. Lips Tulians pamanīja, ka augšā logu slēģi aizvērti no iekšpuses, bet iekšā spīdēja uguns. Viņš vēl skatījās logos, un tas viņam šķita aizdomīgi.
319. nodaļa Naudas plēsējs
Greifensteinas pilī atkal visi bija gaužām apbēdināti, jo vecais pilskungs ar Maksi fon Stenburgu jau vakar bija atgriezušies, nekā neatraduši.
Pilskungs zemniekiem bija izsolījis lielu naudu, lai tie saķer kaut vienu čigānu, no kura varētu izspiest tuvākas ziņas, bet tiem nebija laimējies.
Bija jādomā, ka čigāni aizklīduši kaut kur tālumā uz Ungārijas stepēm vai pat uz Nīlupes zemi, kuru čigāni uzskatīja par savu tēviju — un nabaga Lidu aizveduši līdz. Vecais pulkvedis bija zaudējis beidzamo cerību, un arī Maksis bija izmisis, nezinādams, ko iesākt.
Vecais kungs ieslēdzās savās istabās, ļaudamies drūmām domām, un Maksis vai simto reizi ieminējās par Lidu, bet gala iznākums arvien bija, ka visa meklēšana ir un paliek veltīga.
Viena lieta bija skaidra, proti, ka Lida ir gan nolaupītais pilskunga bērns.
Maksis pašreiz sarunājās ar sulaini Robertu, kad pils vārtu sargs ielaida kādu svešinieku. Roberts gāja pretī apklausīties, kādēļ tas atnācis.
Es gribu runāt ar pulkvedi fon Greifensteinu, — svešinieks sacīja.
Kas jums vajadzīgs no mana kunga? — Roberts jautāja.
Tā nav jūsu darīšana, — svešais atbildēja, — kā redzu, jūs esat sulainis, tad pieteiciet mani kungam — ir kas svarīgs. Man nepatīk te caurvējā ilgi stāvēt.
Ja jūs man nesakāt, kas par lietu, tad nožēloju, ka nevaru jūs pieteikt. Mans kungs tagad nevienu negrib pieņemt, lai arī lieta būtu cik svarīga būdama.
Ak tā — hm, es domāju, jūs esat tāds — no uzticamiem sulaiņiem.
Es apzinos savu atbildību, — Roberts teica, — un visādā ziņā baudu sava kunga uzticību.
Ahā — tad man jārunā kā ar pašu kungu, — svešais zobojās, — nu, manis dēļ. Pasakiet savam kungam, ka esmu ieradies ārkārtīgi svarīgā lietā, proti, lieta grozās ap pazudušo pilskunga meitu. Vai varēšu tikt?
Jā, jā, — tūliņ nāciet man līdz, — sulainis iesaucās un ieveda svešo priekšistabā, bet pats steigšus aizskrēja paziņot pilskungam. Arī Maksim padeva ziņu. Drīz vien visi ieradās priekšistabā pie svešinieka.
Jūs nākat no čigāniem? — pilskungs svešajam jautāja.
Kādēļ gan no tiem? — svešinieks atbildēja. — Vai jūs, cienītais kungs, domājat, ka jūsu pazudusī meita vēl atrodas pie brūnajiem neliešiem?
Mans bērns bija pie tiem, — pilskungs teica, — vai jūs par kādu citu vēlaties ziņot?
Es varu ziņot par to, kura reiz bija Pragas cietumā un kurai Bitelis atņēma krustiņu — par meiteni, kura pēc tam uzturējās pie laupītājiem un beidzot krita čigānu rokās.
Tā ir mana Lida, — pilskungs iesaucās, — kur ir mans bērns?
Jā, cienītais kungs, šis jautājums nav tik viegli atbildams. Vispirms jums pateikšu, ka manī jūs redzat sava bērna glābēju — jo es viņu izglābu no kādas aizmūrētas alas, kad viņa jau bija tuvu nāvei.
Lida — alā — ha, kas jūs esat?
Ceļotājs, kuram ir iemesls savu vārdti neteikt, — Zārbergs mierīgi atbildēja.
Tālāk viņš stāstīja, ka tas, ar savu māsu pa mežu ceļodams, dzirdējis vaidus un, tiem sekodams, uzgājis Lidu, kur čigāni viņu iemūrējuši.
Un kur nu ir mans bērns? — pilskungs atkal jautāja.
Jā, tā ir tāda loti neparasta lieta, mēs dzirdējām no izglābtās, ka viņa esot pulkveža fon Greifensteina meita.
To es viņai tiku teicis, — Maksis atbildēja, — var arī būt, ka Lips Tulians ir runājis ar viņu.
Un nu es gribu paskaidrot, — Zārbergs turpināja, — mana māsa ir tāda pļāpīga un mēs par to sarunājamies pārāk skaji, tā ka mājvietas saimnieks, pie kura mēs apmetāmies, bija noklausījies. Kad nu mēs gribējām aizceļot, tas nelietis mūs -neatlaiž — prasa naudu, ko es, nabaga vīrs, tam nevaru dot.
Viņš tik grib naudu izvilt, — Roberts iesaucās, — es viņam neticu, tas viss ir izdomāts.
Es runāju ar pulkvedi fon Greifensteinu, — Zārbergs pikti teica, — ja man netic — es iešu savu ceļu, tad redzēs, vai meiteni jel kādreiz atradīs.