Aizvediet mani uz šo mājvietu, — Maksis teica, — un, ja būsit runājis patiesību, tad meitene tiks izpirkta par lielu naudu.
Un kur es tad palikšu? — Zārbergs jautāja.
Ja jūs manu meitu esat glābis, tad es jums karaliski atlīdzināšu, — pilskungs sacīja.
Jā, jā, apsolīt var daudz. Cik daudzreiz man jau tā ir solīts. Un beidzot es paliku tas muļķis. Šoreiz es būšu uzmanīgāks.
Vai tu, svešiniek, domā, ka es vārdu lauzīšu? — pulkvedis dzīvi iesaucās.
Cienīts kungs, lai jūsu vārds paliek godā. Bet man nevar ņemt ļaunā, ja es neuzticos.
Vai jūs negribat mani aizvest uz to mājvietu, kur atrodas Lida? — Maksis uztraukts jautāja.
Nē, — Zārbergs droši atbildēja.
Jā, ko tad jūs gribat?
Es gribu naudu, — blēdis atbildēja, — un īsti prāvu summu, ka varu meiteni izpirkt no saimnieka nagiem. Manu māsu nelietis arī paturēja.
Tā ir vienkārša naudas izspiešana, vairāk nekas, — Roberts teica, — es šo nekaunīgo blēdi izmestu pa durvīm.
Taisieties, ka tiekat, — pilskungs sacīja, — es jūs uzskatu par viltīgu klaidoni, kas, šo to saklausījies par manu bērnu, grib izplēst naudu. Ejiet!
Sos vārdus jūs kādreiz nožēlosit, cienītais kungs, es varu atnest pierādījumus, ka es jūsu bērnu esmu izglābis no nāves.
Lai viņš iet, Robert, tādi cilvēki nav jāievēro, un nu, svešiniek, ejiet!
Zārbergs paņēma cepuri un palocījās.
Dzīvojiet veseli, — viņš teica, — bet drīz pienāks diena, kad jūs šo galdu apkrausit ar zeltu — un šī nauda pienāksies man.
Tad viņš svilpodams lepni aizgāja pār pils pagalmu.
Pilskungs, Maksis un Roberts vēl pārrunāja šo gadījumu un
nāca pie pārliecības, ka svešais bijis krāpnieks.
* * *
Pa to laiku Zārbergs jau bija sasniedzis mežu. Viņš gāja trallinādams, bet arvien atskatījās, baidīdamies satikties ar Lipa Tuliana vīriem, kas viņu vis netaupītu.
Ha, tie man neticēja vis, — viņš pie sevis murmināja, — nekas, gan es savu panākšu. Lida ir slima, tik ilgi Robežgailis arī nekā nevar darīt. Lai velns parauj — Lida tomēr būs mana, un Berta var skriet uz elli!
Viņš sāka iet ātrāk.
Tagad iešu atpakaļ, man jābūt tur, lai Robežgailis neizdara kādas muļķības. Ha, ha, ha! Viņš domā, ka es esmu bailīgi aizlaidies. Nu, viņam būs brīnumi jāpiedzīvo, un kas pēdējais smej, tas smej visgardāk!
320. nodaļa Briesmīgā viesnīca
Mēs atstājām Lipu Tulianu un Sikleru pie viesnīcas.
Siklers neatrada nekā uzkrītoša, bet virsnieks neuzticīgi skatījās uz aizklātajiem logiem.
Sikleram bija auksti, un viņš gribēja iet iekšā sasildīties.
Ir jau pareizi, — virsnieks teica, — bet dažkārt var samesties par karstu.
To es nesaprotu, virsniek.
Nu, es jau varu arī maldīties. Pieklauvēsim. Dod norunāto zīmi, lai atver arī dibendurvis.
Siklers piegāja un pieklauvēja.
Labu brīdi bija klusu. Siklers atkal klauvēja, tad bija dzirdami šļūcoši soļi.
Beidzot tomēr, — Siklers teica uz viesnīcas meitu, — kur tu, skuķe, tik ilgi biji, mēs esam tā tirgoņa draugi, kurš te apmeties ar savu sievu.
Ir jau vēls laiks, — meita aizbildinājās un ieveda viesus otrā krogus istabā.
Vai vēl gribēsit uzkožamos un alu? — meita jautāja Sikleram.
Protams, mēs esam izsalkuši un izslāpuši — atnes, skuķlt, mēs neesam skopuļi.
Meita aizgāja pagādāt pasūtīto.
Te nu esam, — Siklers teica, uz siltā mūrīša apsēdies, — te ir labi silts. Vai jūs, virsniek, vēl šodien gribat runāt ar Bretbaueru?
Jā!
Hm, viņš jau nu gulēs!
Atnāca meita ar ēdienu un dažām pudelēm alus.
Lips Tulians tai pasniedza lielu sudraba naudas gabalu.
Tas par tavām pūlēm, — viņš teica, — un, kad tu tagad ej, tad pieklauvē pie tirgoņa durvīm, kurš jau labu laiku uzturas Drēzdenē. Saki viņam, ka viņa draugi ir ieradušies un grib ar viņu runāt.
Pateikšu, — meita jautri atbildēja un aizgāja.
Siklers ēda kā izsalcis vilks, bet Lips Tulians nemaz neaiztika ēdienu, viņš visu uzmanīgi novēroja, visus kaktus un logus.
Kas jums ir, virsniek, — Siklers ēzdams jautāja, — šeit tak neviens nav paslēpies.
To es redzu.
Jā, kādēļ to? — viņš uzprasīja, redzēdams, ka Lips Tulians ātri, bet uzmanīgi atver logu un attaisa āķi, kas satur slēģus.
Uzmanība visur der.
Ak, te mums nekā nedarīs!
Siklers paņēma alus pudeli un dzēra garos vilcienos, kamēr Lips Tulians klusēdams skatījās apkārt. Viņš sadzirdētu mazāko troksnīti.
Viegli soļi tuvojās. Atvērās durvis, un ienāca Anastasija. Varēja redzēt, ka viņa gulējusi — ar vaļējiem matiem, tik drusku drēbes apķērusi.
Lips Tulians manīja, ka Anastasija ir ļoti uztraukta.
Siklers drusku paskatījās un dzēra savu alu.
Anastasija pienāca tuvāk.
Viņa vēl virsnieku nebija pazinusi, jo viņš, mētelī ietinies, sēdēja kaktā pie loga.
Tagad viņa sarāvās.
Virsnieks!
Ne tik skaļi, skuķe, — virsnieks aprāja, — kur ir Bretbauers?
Anastasija brītiņu vilcinājās.
Augšā — istabā, — viņa atbildēja ar ierasto dedzību.
Kādēļ viņš tev tūliņ nenāca līdz?
Viņš cieši aizmidzis, es arī nezināju, ka jūs pats esat ieradies, es viņu tūliņ pamodināšu.
Dari to, — Lips Tulians sacīja, — man ar viņu jārunā.
Anastasija ātri apgriezās un kā vajāta izmetās no istabas.
Siklers patlaban paņēma šķiņķa kaulu, kad virsnieks viņu lēni satvēra aiz elkoņa.
Vai tavas pistoles ir kārtībā? — viņš jautāja.
Kā — kas? — Siklers jautāja. — Pistoles — jā, te nedraud nekādas briesmas.
Nekad nevajag aizmirst uzmanību, vai tu esi gatavs, ja vajadzīgs, tūliņ aizstāvēties?
Zināms, — Siklers atbildēja. — Man tik vajag pielikt roku. Bet, virsniek, vai jūs nemaz neēdīsit?
Nē!
Bet man ir ēstgriba, — Siklers teica un sāka apstrādāt šķiņķa kaulu.