Pagāja labs laiks, kad nekas nebija dzirdams — Bretbauers laikam ģērbās.
Tā domāja Siklers, pēdējo ga]u no kaula krimzdams, kad atvērās durvis.
Un ne vien tās, bet arī otras durvis, kuras veda otrā viesu istabā.
Siklers sastinga.
Tas nebija Bretbauers, kurš stāvēja durvīs — ne Anastasija — nē — katrās durvīs stāvēja grenadieru virsnieks un aiz tiem kareivji ar spožām bajonetēm.
Lip Tulian, padodieties, — viens virsnieks sacīja, — nepretojieties — jūs nevarat bēgt.
Nodevība, — Siklers bļāva, —- nolādētā meita, velns lai parauj sievietes!
Viņš pārskaities svieda šķiņķa kaulu ar lielu sparu un trāpīja grenadieru virsniekam pa degunu, tā ka tas uzreiz nogāzās gar zemi un četrrāpus aizvilkās.
Tā, tas bija pirmais, — Siklers bļāva, — tur pietika ar šķiņķa kaulu, nu nāks zilās pupas.
Otrs grenadieru virsnieks krita no Lipa Tuliana lodes, pār viņu grenadieri gāzās iekšā.
Norībēja trīs šāvieni. Kareivji vāļājās pa grīdu, un istaba pieskrēja pilna pulvera dūmu.
Virsū — noduriet tos, — citi kliedza, — visa māja ir aplenkta — izbēgt nevar.
Ņem vienu solu, — Lips Tulians sauca, — mums jātīra ceļš. Tagad caur logu — ātri — citādi esam pazuduši.
Logs nošķindēja, kad Lips Tulians izlēca dārzā. Siklers uz pēdām sekoja.
Atkal rībēja šāvieni. Šoreiz kareivji izšāva pa logu, bet trapīja saviem biedriem, kas stāvēja ārpusē un saskrēja pie logiem. Kareivji no dārza šāva pretī, un atkal pāris iekšpusē krita.
Lips Tulians un Siklers bija izbēguši no lodēm, viņi līda cieši gar mūri. Pistoles bija izšautas un ar dunčiem nevarēja kareivjiem pretoties.
Bet viņš devās uz priekšu, ar smagu solu sitot kareivjus. Siklers tam pakaļ. Tā viņi palēnām tika uz priekšu, kamēr Lipa Tuliana sols sašķīda druskās. Bet tad arī jau bija kareivju rindai cauri. Ar vienu lēcienu tie pārmetās pār sētu. Uz ielas stāvēja daudz ziņkārīgo.
Kas tur notiek? — tie jautāja.
Kareivji cīnās ar zagļiem, — Lips Tulians atbildēja, — glābieties — viņi šauj. Mēs viesnīcā gulējām, bet tur vairs nav droši!
Ļaudis aizskrēja pa kaklu pa galvu, un Lips Tulians iegriezās sānieliņā un te -— tumšā kaktiņā atņēma elpu.
Nolādētā Anastasija, — Siklers šņāca, — mūs ievīla slazdos! Kā mūsu spiegi to nemanīja?
Nav brīnums, — virsnieks atbildēja, — tu tāpat nekā nemanīji. Tagad saprotu. Bretbauers ir cietumā, dzelžos ieslēgts, un skuķe ir pierunāta mūs nodot.
Viņi nu aizgāja uz kādu tuvumā esošu pussagruvušu mūra torni un tur paslēpās. Jo te tik tuvu viņus neviens nedomāja meklēt.
Viesnīca no viņiem atradās tikai pāris simtu solu. Viņi visu varēja redzēt, kas tur notiek. Tad piebrauca kāda kariete un pieturēja pie viesnīcas. Kāda sieviete iznāca no viesnīcas un iekāpa karietē.
Kas tā bija? —- Siklers jautāja, kad kariete aizbrauca.
So mīklu es varu uzminēt, — virsnieks teica, — sieviete bija Anastasija, un kariete bija ministra Fleminga, viņš grib ievākt ziņas. Tagad es vēl vairāk saprotu. Ministrs ir skuķi ieguvis saviem nolūkiem, un tālākais — ak, tas jau nāks pats par sevi.
321. nodaļa ČIGĀNU VILTĪBA
Lipa Tuliana ļaudis bija uzticami cīņās, spiegošanā un laupīšanā, bet arvien tiem bija garlaicīgi sargāt cietumniekus.
Tā tas bija arī ar Geijersburgas gūstekņu sargiem, viņiem bija apnikusi garlaicīgā vaktēšana.
Vitorfs gan viņus arvien kontrolēja, bet, kad tas gulēja vai kaut kur izgāja, tad sargi nodarbojās ar kāršu spēli, pīpēšanu un dzeršanu.
So rīcību ievēroja gūstekņi.
Viņi gan bija ar tievu tērauda ķēdi pieslēgti sienai, bet citādi bija brīvi.
Kremo vairs necerēja uz atbrīvošanos un mierīgi gaidīja savu sodu. Bet Fatima tā nedomāja. Viņa jau bija izgudrojusi bēgšanas plānu. Bet Fatima pazina Kremo raksturu, viņa zināja, ka, tiklīdz Kremo kļūs brīvs, tas viņu vairs neievēros. Tādēļ viņa tam visu atgādināja. Pašreizējo stāvokli, kuram sekoja bojāeja, tad Lidas nāvi un beidzot to, ka tā spēj sevi un arī viņu atsvabināt. Tad viņi kā čigānu valdnieki varēšot dzīvē ieņemt labāku stāvokli.
Bet pirms šīs bēgšanas viņa uzstādīja trīs noteikumus, kurus Kremo vajadzēja apstiprināt ar viņam tik labi pazīstamo iznīcinošo čigānu zvērestu.
Kremo vēlējās šos noteikumus dzirdēt. Un Fatima lika piekšā:
Fatima paliek čigānu valdniece, un Kremo kā viņas vīrs ņem dalību valdīšanā.
Fatima būs vienīgā, kuru Kremo mīlēs, un nekad tas nedrīkstēs precēt otru sievu vai savā sirdī paslēpt kādu citu mīlu.
Kremo nekad nedrīkst pret Fatimu izturēties rupji un aizskart viņas dzīvību.»
Kremo gan nojauta, ka tie ir pārāk grūti izpildāmi noteikumi, un tādēļ pārmeta Fatimai, ka tā prasa par daudz.
Bet Fatima neatlaidās no sava priekšlikuma un likās, ka pretējā gadījumā tā ir ar mieru padoties liktenim un mirt.
Beidzot Kremo apdomājās un pieņēma noteikumus.
Nu Fatima iēnām skaitīja tam priekšā nežēlīgos vārdus, un Kremo zvērēja.
Tagad es esmu ar mieru, — Fatima čukstēja. — Nu es esmu tava sieva, tava laulātā draudzene, un tu drīz vien kļūsi brīvs, mans mīļais vīrs.
Pienāca vakars. Vitorfs jau bija apstaigājis sargus un apraudzījis cietumniekus.
Fatima zināja, ka Vitorfs vairs šonakt pie viņiem neatgriezīsies.
Viņas ņieburā bija iešūtas četras mazas vīles, kuras nu viņa izņēma un vienu iedeva Kremo. Fatima pirmā pārvīlēja savu ķēdi un tad palīdzēja Kremo. Atbrīvojušies no važām, tie priekā noskūp- .stīja viens otru. Tad viņi kopīgi sāka pārvīlēt sarūsējušās loga restes, un jau pirms pusnakts pienākšanas logs bija atbrīvots no restēm. Nu tie veikli un uzmanīgi nokāpa lejā uz klints, neviens nebija bēgļus ievērojis.