Arī Kenigsteinu apciemoja pavasaris ar šķīdoni un dubļiem. Strautiņi urdzēja no klintīm lejup, pievienodamies augstu uzplūdušajai Elbas māmuliņai. Patlaban bija atkusnis un lielākais dubļu laiks.
Divi lepni galma kungi brida pa dubļiem, pukodamies par šķīdoni un nelāgo ceļu. Pēc īsas vārdu pārmaiņas atvērās cietokšņa vārti, kur cietokšņa virsnieks abus saņēma, padevīgi sveicinādams. Tas viņam pienācās, jo kungi bija no Drēzdenes, karaļa kambarkungi, kas komandantam ģenerālim fon Kijau atnesa svarīgas ziņas.
Virsnieks viņus pavadīja uz Jura pili, kur tagad ģenerālis bija iekārtojies uz dzīvi. Pirms grāfienes Kozelas ierašanās jau arī ģenerālis bija te dzīvojis. Tagad viņš diezgan ilgi bija gaidījis, kamēr iziet grāfienes smaka, bet vēl žēlojās, ka dažā kaktā ožot pēc «odu kanaļa». Šodien vecais kungs bija pavisam saguris, mocījās ar kaulu sāpēm un tādēļ bija ļoti dusmīgs, kad viņam pieteica Drēzdenes kungus.
— Ko tie atkal no manis grib? — viņš pukojās uz sulaini. — Parauj velns — kambarkungi, man vēl vajadzēs smalki uzvesties
Nu, no tā nekas neiznāks, lai viņi ienāk, es gaidīšu tepat naktssvārkos. Ja viņiem tas nepatīk, nu, tad lai viņi pie deviņreiz . . .
Ģenerālis apklusa, jo ienāca apmeklētāji.
Kungiem uzvalki bija aptašķīti dubļiem, bet tas sapīkušajam ģenerālim patika labāk nekā, ja tas sajustu kādas ožamās zāles, un viņa ģīmis tūliņ apskaidrojās.
Kungi atvainos, — viņš norūca, — nolād . . . kaulu sāpes mani moca — tādēļ esmu naktssvārkos — neņemiet Jaunā.
Kambarkungi atbildēja laipni, jo paši izskatījās kā rumulējušies, un uz ģenerāļa uzaicinājumu ieņēma vietas atzveltņu krēslos.
Tikko ģenerālis gribēja sākt runāt, viens kambarkungs iztrūcies uzlēca no krēsla.
Au — au — tur kaut kas bija, grabinājās, jā, pat koda!
Ģenerālis paķēra zvaniņu un skandināja, bet pa to laiku pelēkais
kustonītis nolēca no krēsla un zibensātrumā pazuda kaktā.
Ieskrēja sulainis.
Debesjēcis! — ģenerālis kliedza, — puika, es likšu tevi ievik- sēt, vai es tev neuzdevu atzveltnes krēslus ik rītus labi izdauzīt?
Ekselence — to es darīju!
Melkulis, nolādēts, — ģenerālis bļāva, visas kaulu sāpes aizmirsdams, — tur krēslā ir žurka sēdējusi un tam kungam biksēs iekodusi, nu pagaidi tu man!
Saskaities un nevarēdams paiet, ģenerālis svieda sulainim, kas vien gadījās pie rokas.
Arā! — viņš kliedza. Ja vēlreiz tas nāks priekšā, tad tu redzēsi.
Sulainis steigšus izmetās no istabas.
Tā, mani kungi, — ģenerālis laipni iesāka, it kā nekas nebūtu noticis, — piesēdieties.'-
Kambarkungi neticīgi skatījās uz krēsliem.
Bet ja tur iekšā kādas paslēpušās?
Esiet b'ez rūpēm, pie tāda skandāla šie dzīvnieciņi jau sen būtu aizmukuši. Sī katrā ziņā bija pārāk droša bezkauņa, vai arī viņa bija cieši iemigusi. Lūdzu, sēdieties, kungi!
Kambarkungi apsēdās.
Nu, kas no jauna? — ģenerālis jautāja. — Laikam būs kas svarīgs. Pēc tam varēsim iebrokastot.
Kambarkungi domāja, ka žurkas droši vien būs apciemojušas pieliekamo. Bet tie nekā neteica.
Mēs nākam sevišķā uzdevumā, — viens kambarkungs teica, — jums varbūt zināms, ka zelta meistaram Betgeram, kurš vēl še ir ieslodzīts, izdevies liels atradums.
Par to es nekā nezinu, — ģenerālis teica, — es šo tēviņu uzskatu par vējagrābsli, kara lielā mute vien ir, vai tam būtu izdevies pagatavot zeltu?
Nē, bet viņš ar savu māžošanos ir atradis ko tādu, kas sakšu rūpniecībai ir no liela svara. Ķīnā turpretim jau sen prot taisīt dārgo porcelānu.
Ģenerālis fon Ķijaus klausījās un domāja.
Porcelāns? — viņš teica. — Vai tas ir ēdams — vai labi garšo?
Ak nē, tā ir jauna, sevišķi smalka glūdas suga, no kuras var pagatavot dārgus traukus. Zelta meistars ar to ieguvis lielu godu.
Ģenerālis raudzīja apspiest žāvas.
Tas ir ļoti interesanti, — viņš beidzot sacīja.
Un klusībā domāja:
Nolādētie zeļļi, es nevienu vārdu nesaprotu, ko šis tur pūš par plākstera vārītāju, kaut velns abus parautu, tad es varētu mierīgi aizkūpināt savu pīpi.
Kambarkungs izvilka pergamentu.
Mūsu valdnieka pavēle, — viņš cienīgi sacīja, — pavēle atbrīvot zelta taisītāju Betgeru. Viņš tagad dabū atvaļinājumu un pienācīgu naudas summu un vēlāk tam jāvada jaunā porcelāna fabrika pie Drēzdenes.
Paldies Dievam, — ģenerālis teica, — vismaz šis apdauzītais vairs- Kenigsteinā nebūs. Sis Betgers man daudzreiz ir laupījis naktsmieru, jo viņš bieži vien ap pusnakti saceļ troksni. Vai kungi zelta taisītāju tūliņ ņems līdzi — tad es esmu no viņa vaļā.
Nē, rīt ieradīsies rati viņu aizvest. Viņš grib dažas nedēļas atpūsties un tad Drēzdenē uzņemties savu godpilno amatu. Tas ari ienesīs naudu, ja nu ne gluži tā, kā valdnieks domāja — še būs pavēle.
Nolieciet to lupatu tai stūrī, — ģenerālis rūca, — es tos kre- ceļus nevaru lasīt.
Kambarkungs izvilka otru pergamentu.
Oho, vai vēl kas ir?
Tā ir atbilde uz iesūtījumu cietuma sarga Kiliana lietā. Viņš tiek atzīts par nevainīgu. Viņam jādod brīvība un jāizmaksā neliela atlīdzība.
Tas ir taisnīgi, — ģenerālis iesaucās. — Kilians ir krietns cilvēks, man desmitreiz labāks kā visi zelta taisītāji. Dodiet tās abas lupatas šurp — tā, tā — lai mans adjutants izdara. Hallo — sulain, ienāc!
Sulainis ienāca.
Tuvāk — rezgali, — ģenerālis pavēlēja. — Ņem šīs abas skrandas un aiznes manam adjutantam, lai tas izpilda pavēles. Un nu, mani kungi, iebrokastosim, man ir pāris krietnu šķiņķu, un kaut arī peles drusku apgrauzušas, tas nekas, tās vietas apgraizīsim, vai ne tā? — Hallo, maizi, šķiņķi un krietnu blašķi spānieša, tas iet kā uguns caur kauliem.