* * *
Pēc pusstundas Betgers bija brīvs. Savu cietumu viņš atstāja ar vienaldzīgu seju, bet viņa tumšās acis dzirkstīja kā uguns. Viņš izgāja uz vaļņa ieelpot pavasara gaisu un prātoja par savām gaisa pilīm. No viņa netālu stāvēja kāds vīrietis un pastāvīgi lūkojās tālē. Betgers to ilgi, uzmanīgi aplūkoja un tad tuvojās viņam.
He, — Betgers tam uzsauca apspiestā balsī, — vai jūs neesat cietuma sargs Kilians? _
Kilians ir mans vārds, bet cietuma sargs vairs neesmu, jo es nepalikšu Kenigsteinā — es meklēšu savu -meitu!
Es zinu, — Betgers teica, — jā — jums ir skaista meita un viņai bija daiļa draudzene.
Pareizi, —"Kilians atbildēja, — man ir drusku naudas, to man izmaksāja, un ģenerālis no savas puses arī pielika simts dālderu. Nu varu iet meklēt savu meitu.
Betgera acis iemirdzējās, viņš domāja, ka tur, kur Kiliana meita, atradīsies arī Elzbete, un viņam atkal radīsies iespēja pagatavot nelaimīgo «gudrības akmeni».
Tādēļ viņš iestāstīja Kilianam, ka viņa meitas draudzene Elzbete esot bāra bērns, un viņš — bagāts vīrs — gribot par viņu gādāt. Rītu būšot zirgi klāt, tad šis braukšot uz Bohēmiju un labprāt ņemšot Kilianu līdz. Par Kiliana pakalpojumiem šis maksāšot labu algu un brīvu ceļu. Kilians bija varen priecīgs par tik labu izdevību. Viņš jau nezināja un viņam nevarēja ne prātā nākt Betgera ļaunie nolūki. Ar lielāko prieku viņš pieņēma Betgera piedāvājumu un apsolījās būt-uzticīgs un paklausīgs visās lietās.
Ar Kilianu bija norunāts ceļojums, bet Betgera nauda un dārgumi atradās ģenerāļa glabāšanā, tādēļ Betgers devās pie ģenerāļa. Viņš pieklauvēja.
Iekšā! — ģenerālis sauca.
Betgers ienāca.
Ahā — zelta taisītājs, tas vēja grābslis, — ģenerālis teica.
Pār Betgera seju pārlaidās dusmu sārtums, bet viņš atturējās
rupji atbildēt.
Nu, ko tad zāļu maisītājs teiks? — ģenerālis jautāja.
Es gribu savu naudu un dārgumus, — Betgers atbildēja.
Ak tā — hei, adjutant, zelta meistars ir brīvs, izdodiet tam viņa krāmus un naudu no valsts kases Drēzdenē.
Tad viņš atkal griezās pie Betgera.
Bet kas tad lai notiek ar jūsu laboratoriju?
To pārvedīs uz Drēzdeni, — Betgers lepni atbildēja, — man jaunajā fabrikā ir ierīkota vieta. Tagad tur jānosūta visas manas lietas, kas man še bija.
Vai visi tie māžu krāmi?
Betgers no dusmām kļuva gluži sarkans, tomēr klusēja.
Ahā! — ģenerālis iesaucās. — Tur kaut kas nav kārtībā.
Es nezinu, kas tur sevišķs, — Betgers augstprātīgi atbildēja, — -tās grāmatas saturs ir tāds, kas vienīgi man — augsti izglītotam — pazīstams.
Ģenerālis savilka dūri.
Tur velns lai tiek gudrs, — viņš turpināja, — bet šī lieta nav skaidra. Ahā, zelta taisītāja kungs, toreiz, tanī naktī, jūs bijāt uzbrucis meitenei un jūs jau gaidīja sols ar slaktera nazi. Kā šķiet, jums padomā bija nežēlīgi varas darbi.
Šādus jautājumus var uzstādīt vienīgi Drēzdenes tiesas, — Betgers lielīgi atbildēja.
Dievam žēl, tā ir, — ģenerālis noteica, — visiem «spalvu varoņiem» ir savādas domas, kas godīgam kareivim skaidra lieta, tur tiem ir punkti. Es visu tik patiesi paziņoju, bet tie neko nedara, lai šo lietu pamatīgi izmeklētu.
Betgers velnišķi pasmīnēja. Viņš zināja labāk, kādēļ tā notiek, visi vēl arvien cerēja, ka viņš izgatavos zeltu. Un kas tad vaicās pēc nepieciešamiem līdzekļiem? Kas ir viena cilvēka dzīvība pret veselu kaudzi spoža zelta?
Ģenerālis uzgrieza tam muguru.
O, es tik priecājos, ka šis lapsas deguns še vairs nebūs. — Adjutanti Kas ir?
Adjutants atnesa kādu dzelzs kastīti un uzlika uz galda. Betgers to vērīgi apskatīja.
Še viss ir kārtībā, — viņš teica, — no mana īpašuma nekas netrūkst.
Pie mums neviens neko nezog, — ģenerālis pikti rājās, — nu laikam viss būs nokārtots, zelta meistara kungs?
Betgers klusēja. Viņš paņēma no adjutanta naudu un kastīti.
Tagad es aizeju, — viņš augstprātīgi sacīja.
Tālāk, uz priekšu, — ģenerālis iesaucās, — man nevajag nekādas atvadīšanās, manis dēļ ejat tur, kur aug pipari un . . .
Tālāk sekoja lamas un lāsti, bet Betgers tos vairs nedzirdēja, jo bija jau aizsteidzies.
Beidzot brīvs, — Betgers murmināja, — brīvs ar mantu un godu.
Tad viņš velnišķi iesmējās.
Bet es nelikšos mierā, kamēr neatradīšu Elzbeti. Kad no viņas sirds asinīm iztecēs «gudrības akmens» — tad — tad es uzkāpšu tik reibinošā augstumā, kur līdz šim vēl neviens mirstīgais nav ticis!
324. nodaļa APBRĪNOJAMA PĀRDROŠĪBA
Siklers jau daudz pārdrošības bija piedzīvojis no Lipa Tuliana, bet šī bija par visām pārākā. Tikko bija aizripojusi ministra kariete, Lips Tulians izlīda no gruvešiem.
Nāc līdz, Sikler, iesim uz ministra pili — apciemosim grāfu Flemingu.
Bet, virsniek, tā jau būs pašnāvība.
Nu, ja tev ir bail — tad paliec še.
Ko — es lai bītos? Nē! Siklers nebaidās ne no paša velna. Manis dēļ iesim vai uz elli.
Tā ir nolemta ministram, Lips Tulians tam atļaus tur ieiet pirmajam. Man jāizrēķinās ar Anastasiju un jāuzzin, vai viņa tiešām ir vainīga.
Abi vīrieši, cieši ietinušies mēteļos, soļoja pa klusajām ielām uz iekšpilsētu. Lips Tulians nebija maldījies, še valdīja kapa klusums, kamēr bēgļus meklēja pavisam otrā pilsētas pusē. Bet, neskatoties uz _to, arī še bija diezgan briesmu. Jau vairākas reizes tie bija satikuši nakts patruļas, no kurām tikai ar lielu izveicību bija paslēpušies. Beidzot tie sasniedza Cvingeru, kur jau varēja redzēt ministra ziemas pili. Tur viņi veikli pārkāpa pār mūri ministra pils dārzā.
Se mēs nevaram palikt, — Lips Tulians čukstēja, — mums jāmēģina iekļūt pilī — lai tas maksā ko maksādams.
.— Nu, vismaz galvu jau maksās, — Siklers atteica.