Filip, — Hedviga elsoja, — paklausi man!
Velti! Jaunais laupītāju vadonis, dūri uz kāda metāla zārka cirzdams, sauca:
Nāc ārā, kluso gulētāj, saki, vai tu jebkad tā esi apsmiets kā es? Tiešām, pie šiem miroņiem es zvēru, ka ātrāk nerimšos, līdz grāfs, šis suns, manās rokās izlaidīs savu garu!
Hedviga saļima uz dzestrā, netīrā klona.
Filip!… Ak, lielais Dievs, piedod tam! Piedod, mans Pestītāj!
Es viņu dzīvu sašķaidīšu, es līksmošu, kad viņš mirs un vaidēs! Un kaukdams, smilkstēdams šis neģēlis pa galvu pa kaklu ieskries taisni ellē!
Tik briesmīgus vārdus dzirdot, Hedviga izbailēs sāka lauzīt rokas.
Filip, Dieva dēļ, Filip, nedari to, mūsu mīlas dēļ, kas bija tīra un svēta! Es lūdzu tevi, Filip!
Filips uzlūkoja mīļo būtni, redzēja viņas balto plecu, pār kuru karājās skrandas.
Viņš panācās tuvāk.
Tev nebūs jāredz mana atriebšanās; tu arī nezināsi, kad neģēlis saņems to, ko pelnījis. Bet tu mani vairs neatstāsi, jo tu esi mana un es ņemšu tevi līdzi — mežā, zaļajā mežā!
Lips Tulians kļāva viņu pie krūtīm, apskāvis abām rokām. Hed-
viga neatbildēja uz viņa glāstiem. Briesmīgas mokas plosīja viņas dvēseli, un viņa gribēja atsvabināties.
Mana, mana Heda, tu atkal esi mana, pēc tik ilga laika, es drīkstu tevi skūpstīt. Heda, mīļā, tu man esi viss, es tevi vairs nelaidīšu, nelaidīšu — tu esi mana!
Dieva dēļ, Filip, nezaimo, es tak esmu cita sieva — priesteris mani savienoja ar grāfu Martinicu.
Briesmīgas sirdssāpes pārņēma jauno vīrieti.
Kas priestera vārdi! Ar varu tu tiki piespiesta! Priestera vārdiem nav nekāda svara. Tu esi mana līgava un kļūsi mana sieva. Un es, Lips Tulians, bandīts un laupītājs, visas pasaules mantu nolikšu pie savas Hedvigas kājām!
Laid mani, Filip, tu grēko!
Ko?! — viņš iesmējās. — Es grēkoju, kad ņemu to, kas man pieder? Heda, saki man, vai tu mīli mani, vai tava sirds jau atsvešinājusies no manis?
Nē, Filip, es mīlu tevi, tevi vienīgo, un mīlēšu tevi vēl nāvē!
Filips iegavilējās.
Savaldies, Filip — Hedviga teica. — Esi mierīgs, priestera vārdi tev jātur svēti! Vai tu gribi tik briesmīgi apgrēkoties un nekad, nekad vairs nelūgt un negaidīt debess piedošanu?
Heda, kad tu būsi pie manis un piederēsi man, pat elles uguns man būs kā paradīze!
Ak, mans Pestītāj, nepiemini viņam to, viņa sirds to nedomā, ko runā mute, — Hedviga lūdza.
Vai tu, Heda, domā, ka es pulgoju tavu svēto ticību, Nebūt ne! Bet mums vēl visa dzīve priekšā, mēs vēl esam jauni un mīlam viens otru. Tev jākļūst laimīgai, laimīgai, kaut arī kā laupītāju vadoņa sievai. To es tev zvēru, mīļā, zvēru pie manas mirušās mātes!
Un viņš to sirsnīgi noskūpstīja.
Laid mani vaļā, Filip, tu grēko. Es negribu būt ne grāfa sieva, ne tev sekot, kaut arī mīlu tevi par visu vairāk. Es palikšu klosterī!
Lips Tulians vēl vienmēr turēja Hedvigu apkamptu.
Tā, tu gribi iet klosterī, kur bezdievīgie mūki, tava skaistuma apstulboti, uzglūnēs tev! Ai nē, Heda, mīļā, to es nevaru pieļaut. Savu laimi vairs nelaidīšu no rokām laukā!
Dobja iekunkstēšanās sekoja kā atbilde, un daiļā galviņa atslīga uz viņa rokas.
Paģībusi viņa gulēja laupītāja rokās.
Lips Tulians skatījās uz viņas kailo plecu.
Ha, viņa būtu mana, pavisam mana vēl šinī pašā stundā, bet es … es to negribu. Viņa piederēs man, kad mežā ar lakstīgalu dziesmām svinēsim kazas! Tad Hedviga bus mana, mana sieviņa un manas sirds karaliene!
Lips Tulians lēni atguldīja paģībušo un apsedza ar mēteli.
Ko? Pavisam biju aizmirsis,— viņš teica, laternu paņemdams.
Ir jau laiks meklēt izeju; te ilgāk nevaru palikt. Drīz ausīs rīts un man jātiek laukā no pilsētas!
Lips Tulians sāka meklēt izeju. Ātri pārkāpa pār šķirstiem, devās pa šauro eju, meklēdams mūrī kādas durvis.
Šur tur viņš uzmina satrūdējušiem kauliem, kas birža zem viņa kājām.
Tālāk un tālāk veda baigā eja. Tad viņš atskatījās, kur bija atstājis Hedvigu; vēl viņa nemaņā gulēja turpat. Tad tas dusmīgi sasita rokas.
Esam aprakti dzīvi, — viņš teica caur zobiem. — No šīs briesmīgās velves nav nekādas izejas. Ha, es nemaldos vis, bedre ir aizmūrēta un tikai putns var izspurgt pa augšējo caurumu.
Visapkārt kaili mūri. Visur, kur tik skaties, satrūdējuši šķirsti, blakus miroņa galvaskauss, kura acu dobumi tā spokaini raugās pretī. Tā vien šķiet, it kā viņš teiktu: — Tu esi pazudis, Lip Tulian, līdz ar savu daiļo Hedvigu. Jums tepat jāmirst, jūs esat mūsu valstī, un jūsu kauli drīz balināsies mūsējiem blakus!
Lips Tulians vēl skatījās. Tad Hedviga pakustējās un klusi ievaidējās. Viņš tūliņ steidzās turp.
Heda, mana mīļā Heda!
Ak. Filip, ļauj man iet, es iešu klosterī, lūgšu Dievu par tevi, mīļais, lūgšu, kamēr beigšu elpot!
Viņš dusmīgi uzrāva to augšā, tā ka Hedviga iekliedzās.
Nedomā vairāk par klosteri, mīļā, — Lips Tulians teica, viņu skūpstīdams. — Liktenis ir lēmis — mēs paliksim kopā uz mūžu!
Filip, negrēko, es nedrīkstu tev piederēt.
Un tomēr tu būsi mana, — viņš skumji teica. — Es, Heda, esmu izmeklējis visu telpu — te nav nevienas izejas. Mēs esam dzīvi aprakti, mums tepat jāmirst!
Tagad Hedviga vairs neatstūma viņu, bet cieši kļāvās tam klāt.
Jāmirst, — viņa dvesa. — Ak, Filip, cik jauki mirt kopā ar tevi, manu Filip!
Tiešām, — viņš iesaucās tādā balsi, ka Hedvigu pārņēma svētas ielīksmes jūtas. — Mums jāmirst, mīļā, mēs esam pazuduši
ieslēgti šajā aizmirstajā apakšzemes kapā. Bet mūsu mīla būs stiprāka par nāvi, tā mūs vēl savienos nezināmā viņā saulē. Bet tagad es tevi skūpstīšu, mīļā, skūpstīšu, kamēr tu manās rokās beigsi elpot. Ai, Heda mīļā, mēs baudīsim mīlu, mēs dzīvosim, iekams mirsim!