328. nodaļa BRIESMĪGAS STUNDAS
No Bohēmijas mežiem dosimies atpakaļ uz Drēzdeni, uz grāfa Fleminga pili. Grāfu pāris vēl vāļājās pa dārgajām turku grīdsegām, un grāfiene dusmās norāva parūku grāfam no galvas. Beidzot Flemings uzlēca kājās un iemuka kādā kaktā. Anastasija gardi smējās. Tā nezināja, ka atriebējs ir tik tuvu. Ari grāfiene piecēlās un dusmās nezināja, ko sākt, ko būt.
Bezgodis, — viņa sauca, — tūliņ nāc šurp, meitu vajag tūliņ izsviest no mājas.
Flemings neatbildēja, zinādams, ka grāfiene tam uzbruks no jauna. Grāfiene par to saskaitās vēl vairāk un pavēlēja grāfam tūliņ iet pie viņas.
Gatavā ragana, — ministrs domāja. — Ak, kamdēļ man vajadzēja precēt tādu sievu.
Bet uz to atbildēt nebija grūti. Grāfs bija nabags, bet grāfiene ļoti bagāta. Ar viņas palīdzību tas arī bija ticis par ministru un sarausis tik lielu mantu. To grāfiene labi zināja un bija lepna savā kundzes un valdnieces lomā.
Vai tu nenāksi tūliņ, — viņa raudādama sauca, — es nevaru redzēt, man vajag ūdens, ko acis izmazgāt, tās deg kā ugunī.
Flemings arvien vēl klusēja. Anastasija smējās, un nelaimīgā grāfiene taustījās, gribēdama uzķert izeju vai grāfu, vai Anastasiju. Flemings redzēja, ka grāfiene tuvojas, un turēja par gudrāku atkāpties, kamēr nonāca pie tās vietas, kur aizkara ielokā glūnēja laupītāju vadonis. Arī Anastasija devās uz durvīm un pienāca gluži tuvu Sikleram.
Flemings gribēja iziet priekšistabā, kad viņu negaidot sakampa Lips Tulians. Flemings iekliedzās pēc palīga, bet no sulaiņiem neviens nerādījās, jo šie sargājās tādās reizēs rādīties, kad mājā bija ģimenes skandāls, ko arī grāfs pats bija aizliedzis.
Lips Tulians, — grāfs iesaucās. Arī Anastasija iekliedzās, jo to bija sagrābis Siklers un aizbāza viņai muti un sasēja rokas.
Tā, ministra mīlule, — Siklers teica, — nodevēja, nu tu vari drusku pabrīnīties.
Grāfiene gan dzirdēja vīriešu balsis, bet nekā nesaprata.
Nu mēs atkal satiekamies, — Lips Tulians teica, — nav ilgi, kad es jūs Nosenā iemācīju par skursteņslauķi.
Flemings bija kā pamiris no lielām bailēm, jo Lips Tulians ar to rotaļājās kā kaķis ar peli.
Jūs mani gribējāt ķert, — Lips Tulians sacīja, — še es esmu — grāf Fleming — turiet tak mani ciet!
Flemings domāja, ka nu viņam gals klāt, šoreiz tas vairs necerēja uz žēlastību. Bet laupītāju virsnieks nedomāja vis nogalināt ministru. Lips Tulians tik izprasīja ministram visu, kādēļ Anastasija tā rīkojusies. Ministram bija viss patiesi jāizstāsta, ja negribēja Lipu Tulianu sadusmot, un to viņš arī darīja. Pa tam grāfiene bija sataustījusi otras durvis, kuras veda citā istabā, un gribēja pa tām iziet. Lips Tulians to pamanīja un, zibensātrumā nosviedis grāfu uz grīdas, saķēra grāfieni. Tā skaļi iekliedzās. No grāfienes kliedziena sulaiņi nojauta nelaimi un trokšņodami skrēja no visām pusēm uz nelaimes vietu. Arī grāfs Flemings uzlēca kājās. Lips Tulians atzina par prātīgāku laisties lapās un palaida grāfieni vaļā.
Sikler, — viņš uzsauca, — steidzies man pakaļ!
Tūliņ, virsniek, — tas atbildēja, — man vēl kāds nieks jāpadara — tā — nu pietiks.
Anastasija izgrūda nāves kliedzienu.
Ko tu dari? — Lips Tulians iesaucās.
Sodīju nodevēju, — skanēja atbilde.
Lips Tulians sarauca pieri, bet rāties nebija laika. Viņš metās pa durvīm laukā, un Siklers tam pakaļ. Grāfs Flemings arī skrēja, bet sulaiņi to koridorā saķēra. Pazinuši savu kungu, viņi to palaida vaļā. Te pieskrēja grāfiene un ar savu dārgo dzintara vēdekli sita šiem un istabenēm, kur tik gadījās. Bet iekšā, krāšņajā istabā, nodevēja gulēja uz grīdas asinīs.
329. nodaļa PIRMAIS BĒGŠANAS MĒĢINĀJUMS
Grāfiene Kozela piederēja pie tām sievietēm, kuras nekad nezaudē dūšu un klizmā vai nelaimē izdomā ne vienu vien ceļu, kā no tās izkulties. Tā arī tagad. Kaut gan Hilda droši ticēja, ka Hedviga pamudinās Lipu Tulianu atsvabināt viņu, bet viņa tomēr mēģināja leitnantu fon Helmu piedabūt, lai tas viņai palīdz izbēgt. Kur vien bija iespējams ar leitnantu satikties, tur viņa to vilināja un kairināja. Stāstīja leitnantam par savu lielo bagātību, kura esot paglabāta Holšteinā pie viņas radiem. Beidzot tā viņam arī piedāvājās par sievu. Saprotams, ka Hilda patiesībā nemaz nedomāja pēc atsvabināšanās precēt leitnantu, jo viņas nolūks bija iegūt Lipu Tulianu.
No Kaspara tā arvien saņēma slepenas ziņas ar bibliotēkas grāmatu palīdzību, bet līdz šim par Lipu Tulianu nekā nedzirdēja. Hilda kļuva nemierīga. Viņa nevaldāmi ilgojās pēc brīvības un pierunāja leitnantu fon Helmu sagatavot bēgšanu un izvēlēties nakti, kurā bēgt. No sākuma Emma ar Gusti vēl paliks cietumā. Tās nekā nav noziegušās, tādēļ viņas tāpat palaidīs brīvībā. Leitnants fon Helms, aizrāvies no Hildas burvīgā skaistuma, bija gatavs ar viņu bēgt. Viņš nedomāja ne par savu karjeru, ne nākotni, ne ģimeni, tik sapņoja iegūt Hildu.
Bēgšana nebija viegli izdarāma. Cietoksnis atrādās uz augsta, stāva klints kalna.
Atlika tikai viens ceļš, ko izvēlēties, proti, no augšas nolaisties ar virvi. Sargi arī nebija piemānāmi. Un ģenerālis Vēlens ļoti reti kādam atļāva iziet, tādēļ nekas cits neatlika, kā nolaisties gar mūri. Leitnants sagādāja virves un iesēja mezglus. Kasparam tika paziņots uz zināmo nakti apgādāt krietnus zirgus un ratus, un Hilda saņēma atbildi, ka tas tiks izdarīts.
Zināmā nakts pienāca. Hilda bija stipri uztraukta. Viņa visu norunāja ar Emmu, ka brauks uz Bohēmiju, kur vēlāk arī satiksies, un arī pārsprieda, ka Bohēmijā viņa būs patiesi drošībā, jo austriešiem ar sakšiem šoreiz bija savstarpēji strīdi. Arī Guste saņēma visus nepieciešamos norādījumus. Tā prātojot un visu pārrunājot, pagāja diena un pienāca sengaidītais vakars. Sargi bez šaubām bija savās vietās, bet virsnieks varēja staigāt, kur vien gribēja, tas jau bija viņa pienākums.