Virsnieks strādāja savā istabā un sēja virves gabalus, lai tā būtu tik gara, cik nepieciešams, un sniegtos līdz zemei, bet daudzās vietās sienot tomēr bija kļūdījies. Nakts bija tumša. Pūta stiprs vējš, un virsnieks baidījās, ka grāfiene šādā sliktā laikā negribēs bēgt. Bet viņa bija sataisījusies, augsti uzsējusi svārkus un ietinusies tumšā mētelī.
Laiks bija klāt. Virsnieks paņēma no savas istabas virvi un devās uz grāfienes istabām. Piesteidzās Hilda.
— Es esmu gatava, — viņa čukstēja, — iesim! Vai nu brīvību, vai mūža cietumu!
Helms gāja pa priekšu. Pa šauro koridoru uz pakaļējām durvīm. Gar šīm staigāja sargs. Helmam bija atslēga, bet slēgt tūliņ nedrīkstēja. Vispirms bija jānoklausās, kad sargs aiziet gar durvīm. Sargam uz katru pusi no durvīm bija jāiet trīssimt soļu. Sargs pašreiz pagāja garām, un Helms iesāka skaitīt. Līdz simtam izskaitījis, viņš atvēra durvis un izgāja. Hilda tam sekoja uz pēdām.
Viņi aizgāja uz apaļo valni, jo uz turieni negāja neviens sargs> tur viņš netraucēts varēja piesiet virvi. Nakts bija stipri tumša, tā ka neko nevarēja redzēt. Hilda notupās zeme, kamēr Helms piesēja virvi. Pēc norunas Helmam bija jānokāpj pirmajam un pēc tam jātur virve, lai tā nesvaidītos un Hilda kāpdama nešūpotos. Hilda turēja virvi rokā, lai zinātu, ka Helms jau ir lejā. Te viņa izdzirda virves švīkstienu un satrūkās. Ka tik sargs to nebūtu dzirdējis! Virve vēl bija nostiepta, bet atkal troksnis un — virve pārtrūka. Hilda saprata, kas noticis.
— Ei, kas tur ir? — sargs sauca. Tas netālu bija gājis garām un, izdzirdis troksni, nāca raudzīt.
Hilda pa tumsu aizskrēja atpakaļ un varēja tikt iekšā, jo Helms durvis nebija aizslēdzis. Sargs atrada piesieto virvi un ar šāvienu ziņoja pārējiem sargiem, kuri tūliņ steidzās uz notikuma vietu.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Devītā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Devītā burtnīca
330. nodaļa LIBUŠE
Libušes radinieki par agru priecājās uz lielo mantojumu, jo Libuše fon Freidenberga atgriezās Prāgā un no turienes sava tēva īpašumā, kur apakšnieki spoži sagaidīja jauno kundzi. Skaistā mantiniece vispirms lika svinīgi paglabāt sava tēva līķi — Zārberga upuri. Ar saviem radiniekiem Libuše gandrīz nemaz nesagājās, zinādama, ka tie cenšas pēc mantojuma. Bet viņa arī citādi bija gluži pārvērtusies. Citreiz tik augstprātīgā un lepnā, tik varmācīgā un briesmīgā jaunkundze bija kļuvusi pazemīga, taisna un lēnprātīga. Saprotams, ka visi viņas apakšnieki par to ļoti priecājās. Libuše bija kļuvusi arī dievbijīga un dažreiz ilgi kavējās uz ceļiem pils baznīcā pie altāra. Neviens nedrīkstēja būt klāt, kad jaunkundze lūdza Dievu, bet vecais muižkungs tomēr bija slepeni noklausījies.
Libuše nelūdza pēc miera un atdusas — ak nē, viņas lūgšanas bija veltītas atriebībai. Viņa gribēja atriebties nelietim Zārbergam, kurš viņu bija padarījis nelaimīgu, izpildīt to briesmīgo zvērestu, ko viņa toreiz bija zvērējusi pie tēva līķa. Atriebības domas viņu neatstāja — viņa dzīvoja vēl vienīgi šīm jūtām, un visi pasaules prieki tai bija zuduši. Apakšnieki gan domāja, ka viņu kundze drīz apprecēsies, arī precinieki pieteicās, jo Libuše bija skaista un ļoti bagāta. Gan šo to tenkoja pai; gūstniecības laiku, bet neviens neko skaidri nezināja, un, tā kā skaistums un bagātība ļoti pievelk, tad arī skaistajai Libušei netrūka pielūdzēju. Bet visiem par brīnumu Libuše visus preciniekus atraidīja. Ar to viņa nāca slavā, un kādu dienu pie viņas krusttēva ieradās kāds valstsgrāfs, lai izlūgtos Libušes roku. Saprotams, ka vecais kungs jutās pagodināts un otrā dienā aizbrauca uz Freidenbergu bildināt Libuši.
Jaunā pilskundze krusttēvu saņēma savā dzīvoklī mierīgi — pat mīļi —pļaudama krusttēvam visu izrunāt. Kad krusttēvs bija beidzis runāt, viņa piecēlās no krēsla.
Krusttēv, — viņa teica mierīgi, bet drūmi, — es zinu, ka tu gribi man labu. Valstsgrāfs ir cienījams vīrs, kuru es ļoti augstu cienīju. Bet viņa sieva es nevaru kļūt.
Kādēļ tad nē, Libuše? — vecais vīrs iesaucās. — Valstsgrāfs ir labas dabas cilvēks.
To es zinu, bet es nekad neprecēšos — nekad!
Mans Dievs, kāpēc tad nē? Vai tev kādi nenovēršami šķēršļi, kas tevi spiež palikt neprecētai?
Ir gan tādi šķēršļi!
Vecais kungs bēdīgi pakratīja galvu.
Libuše piegāja tuvāk.
Krusttēv, — viņa sacīja, — tu esi vienīgais, kurš par mani domā labi, tu nevēlējies, kā pārējie radinieki, lai es pazūdu.
To Dievs zina, Libuše.
Nu tādēļ, krusttēv. Tu arī būsi vienīgais, kas zinās manu noslēpumu. Tās baumas, ko tu arī būsi dzirdējis, dibinās uz patiesību, es biju bandas vadoņa mīļākā. Bet ne no laba prāta. Nelietis ar varu mani piespieda padoties. Jā, krusttēv, šī šķēršļa dēļ es palikšu neprecējusies.
Bet, bērns, tas jau nevienam nav jāstāsta — es tavu noslēpumu paņemšu līdzi kapā.
To es zinu, krusttēv, bet es nevaru citādi darīt. Vai lai es piekrāpju cienījamu vīru? To es nevaru, un, ja es to atklāti pateiktu, — es nedrīkstētu nevienu cilvēku uzskatīt. Nē, ir labāk tā, kā ir. Es esmu atteikusies no laimes, man vēl atliek tikai — nelietim atriebties.