Jā, jā, es to saprotu, bērns, tev taisnība — laimīga tu nekad vairs nekļūtu. Otrkārt, tu tagad arī esi pārvērtusies — tu dari labdarības darbus un saviem apakšniekiem esi iemīļota kundze, tas ir skaists, Dievam patīkams uzdevums.
Libuše neatbildēja. Viņa iedomāja pagātni, to laiku, kur viņai tik briesmīgi bija jācieš. Viņa kodīja lūpas. Krusttēvs sirsnīgi atvadījās no Libušes, vēl teikdams pa iepriecinošam vārdam.
Freidenbergā atkal viss ritēja vientuļi un klusi — ierastā gaitā, arī Libuše izpildīja savus pienākumus kā kundze un valdniece. Viņas īpašums bija liels, kurā tā izpildīja arī augstākā tiesneša lomu, bet arvien stingri un taisni. Viņas varā bija spriest par dzīvību un nāvi.
Dienu pēc krusttēva aizbraukšanas kāds ciema vecākais atveda pie Libušes uz tiesu kādu sasietu ļaundari. Tiesas zāle, kur ieveda ļaundari, bija apakšā. Atvestais ļaundaris bija kāds čigāns, kurš ielauzdamies bija zadzis naudu un vistas. Par tādiem noziegumiem toreiz piesprieda nāves sodu pakarot.
Noziegumu izklausījusi, Libuše jau gribēja pasludināt parasto spriedumu, bet tad viņa uzreiz apdomājās un pavēlēja visiem iziet, gribēdama viena pati runāt ar ļaundari. Čigāns nokrita ceļos, lūgdamies žēlastību, jo viņš zināja, ka viņu gaida nāves sods. Viņš bija jauns un žēli lūdza, apsolīdamies pat par vergu palikt.
.Kāpēc tu zagi? — Libuše jautāja.
No bada spiests, augstā kundze, —čigāns atbildēja.
Atbildi man uz vienu jautājumu, — viņa turpināja, — vai tu pazīsti kādu Zārbergu?
Vai tas ir tas laupītājs, kurš agrāk bijis pie Lipa Tuliana?
Tas pats, — viņa dobji atbildēja.
Ak, es viņu pazīstu, — čigāns teica, — jā gan, tagad viņš viens pats blandas apkart pa mežiem. Un nu piebiedrojies pie Kremo pulka. Viņam ari divas meitas līdzi.
Libuše domaja ar čigāna palīdzību sameklēt Zārbergu — vismaz jāpamēģina, sliktākā gadījumā tik viens zaglis izbēgs no karātavām.
Ko tu darītu, ka es tev dāvinātu dzīvību? — Libuše jautāja.
Es palieku jūsu vergs, — čigāns iesaucās.
Labi, es dāvinu tev dzīvību, bet tu atved man Zārbergu. Ja esi nabags, tad es tev došu naudas, cik vajadzīgs, un, kad atvedīsi Zārbergu, es padarīšu tevi bagātu.
Libuše domāja, ka šis cilvēks apsolīs visu, lai glābtu savu dzīvību, bet tā vis nebija.
Augstā kundze, — čigāns teica, — tas ir ļoti grūts uzdevums, Zārbergs ir ļoti stiprs un vēl viltīgāks kā čigāns.
Libuše drūmi pasmīnēja. Viņai radās cerība, ka šis cilvēks to lietu ņem nopietni, uz to varēs paļauties.
Tas nekas, — viņa atbildēja, — tu gan vari dabūt biedrus, kas tev palīdzēs. Es visiem samaksāšu, bet tev visvairāk.
Čigāns pārdomāja.
Es ēsmu uz nāvi notiesāts, — viņš sacīja, — viens vārds no jums, un man jāmirst pie karātavām. Ļoti iespējams, ka Zārbergs mani nogalina, jo viņš ir par daudz viltīgs. Es tomēr uzņemos, nerēķinoties ar savu dzīvību.
Libuše bija apmierināta. Uz šo cilvēku tā varēja paļauties, tam bija pavisam citāda daba, kā citiem viņa biedriem.
Cik daudz laika tev vajadzīgs? — viņa jautāja.
Man jālūdz kādas nedēļas laika, es darīšu visu, kas iespējams, un, ja es vairs nepārnāku, tad zināt, ka Zārbergs ir mani nogalinājis.
Vai tad viņš ir tik briesmīgs?
Tiešām, nav viegli ar viņu iesākt, viņš visu iznīcina, kas tam stājas ceļā.
Libuše bija diezgan dzirdējusi un sapratusi. Viņa devās uz durvīm un, pasaukusi savus kalpus, nopietni sacīja:
Es nolēmu šoreiz apžēloties. Atraisiet viņa saites un ļaujiet viņam iet. Tos zaudējumus, ko viņš nodarījis, es samaksāšu.
Čigāns tika atsvabināts un Libušes priekšā krita ceļos, skūpstīdams viņas drēbes.
Savu dzīvību es atdodu par jums, cienītā kundze, — viņš sacīja. Tad uzcēlies aizgāja. Iztālēm tas vēlreiz apgriezās, un Libuše redzēja, ka viņš uzliek roku uz sirds. Tad viņš teciņus vien, kā bailīga stirna, aizgāja.
331. nodaļa PAVEDĒJA
Senajā laupītāju pilī kādreiz arī bija pieredzēta trokšņaina dzīve — toreiz, kad to vēl apdzīvoja laupītāju bruņinieki. Arī šoreiz te valdīja troksnis, jo čigānu virsaitis Kremo ar Fatimu naktī bija izbēguši no sava cietuma. Garais Zamuels spārdījās kā traks, un Vitorfs, kuram taču bija visa atbildība, bija saīdzis un ļoti uztraukts.
Nu jā, — kāds biedrs teica, — tas tādēļ, ka pie mums ar šie- viešiem apietas kā ar eņģeļiem. Es virsniekam tūliņ sacīju, ka čigānieti vajag līdz kreklam izģērbt, jo tādām skuķēm arvien kaut kas paslēpts drēbēs. Te nu mums ir tie salāti, tagad viss ir pārvīlēts, un es varu derēt, ka čigānietei šie rīki bija paslēpti drēbēs. Tāda nolādēta, brūna ragana.
Ar lamāšanos un izrunāšanos tomēr nekas nebija panākams, un gūstekņi bija kā bēguši, tā aizbēguši. Vitorfs pats, kad virsnieks nebija mājās, nedrīkstēja nometni atstāt, tādēļ viņš izrīkoja Zamuelu ar vairāk vīriem dzīties bēgļiem pakaļ. Nometnē tagad bija maz vīru, izņemot visapkārt izliktos sargus, bez tam Vitorfs pats un — sievietes. Da-žām meitām nebija vīru, jo nesen kādā uzbrukumā vairāki vīri bija krituši. Starp šīm atraitnēm bija arī kāda skaista bohēmiete Vanda. Pielūdzēju tai gan netrūka, bet viņa visus atraidīja, jo tā bija metusi acis uz Vitorfu, kuram nebija sievas. Ka Vitorfs mīl Elzbeti, to viņa zināja, bet viņa tikpat labi arī zināja, ka no šīs mīlestības nekas nevar iznākt.
Vitorfs pats no pilskalna arvien uzmanīja apkārtni un šim nolūkam bija izraudzījies kādu uzkalniņu, no kura vislabāk varēja pārredzēt apkārtni. Bija pavasaris, un dienas jau bija siltas. Ap pusdienu Vitorfs atkal nogāja uz savu vientuļo vietu un, nekā šaubīga neredzēdams, izlaidās uz mīkstajām sūnām un domāja par savu likteni. Kāds nācējs viņu iztraucēja no domām. Tā bija Vanda.