Vandā, — Vitorfs iesaucās.
Nu jā, kas tad lai es būtu, es esmu Vanda, šī vietiņa man arī ļoti patīk.
Viņa piegāja tam klāt un apsēdās pie viņa zemē.
Tā — tik viens, — Vanda iesāka, viņu mīļi uzlūkodama.
Man jābūt vienam un viss jāuzmana, ka neuzbrūk kas ļauns.
Cik te skaisti — cik jauki! Pati daba kā aicināt aicina — mīlēt un glāstīt.
Vitorfs neatbildēja.
Sakiet taču, Vitorf, — viņa atkal iesāka, — jūs visādā ziņā atdarināt virsnieku — visādā zinā.
Kā tā?
Nu, viņam nav ne sievas, ne mīļākās, un jums arī nav.
Vitorfs neatbildēja, bet sakoda zobus.
Ha, ha, ha! — Vanda smējās. — Vai man nav taisnība? Nu jā, saka, jūs gribot Elzbeti, bet viņa tak jūs negrib.
Beidziet šādas runas.
Kādēļ — es tak varu par to runāt.
Bet es negribu dzirdēt.
Vanda atkal smējās.
Ejiet nu, Vitorf, — viņa runāja, — kāpēc tādēļ skumt, ka viena meitene negrib. Nevienu sirdi nevar piespiest ar varu. Man iet tāpat, es varētu dažu labu puisi iegūt, bet es — nevaru. Jūs esat skaists vīrietis, kāpēc jūs savug jaunības gadus tā pavadāt? Redziet — var jau notikt, ka visa mūsu godība ņem ātru galu.
Tas var gan notikt, — Vitorfs atbildēja.
Nu tādēļ, un tad jūs nožēlosit, ka neesat baudījuši mīlestības laimi, kad tas bija iespējams. Nožēlosit, bet būs jau par vēlu.
Kas to saka?
Nu, es … — Vanda iesaucās, — es arī drusku pazīstu pasauli.
Viņa izturējās tik vēlīgi un kairinoši, gribēdama Vitorfu iekarsēt,
jo viņa taču bija daiļa un kaira. Daudzi citi te būtu zaudējuši apdomību un iekrituši sievietes tīklā, bet Vitorfs nebija tik vieglprātīgs. Viņš mīlēja tikai vienu — Elzbeti. Vanda redzēja, ka ta uz priekšu netika, tamdēļ gribēja pamēģināt citādi.
Ja es nezinātu, ka jūs esat tik drošsirdīgs, man būtu jādomā, ka jūs tik klosterī derat.
Arī tas Vitorfu neiesildīja.
Tiešām, tikai klosterī, — Vanda turpināja, — ja es ar kādu citu tā runātu, kā ar jums, tas zinātu gan, kas jādara.
Ko tad viņš īsti darītu? — Vitorfs ar nepatiku jautāja.
Vanda ilgāk vairs neizturēja.
Mani mīlētu, — viņa kā bez prāta iesaucās un pieglauzdamās apkampa Vitorfu. Vitorfs it kā sastinga.
Jā, mīliet mani, — viņa žēli lūdzās, — es alkstu mīlas. Jūs esat vienīgais, kurš man patīk. Elzbete ir ledusjaunava, man ir dzīvība, es varu degt un dāvāt jums paradīzi virs zemes.
Kādu acumirkli Vitorfs palika kā sastindzis. Bet acumirkli vien.
Mīliet mani, — Vanda gaudās, — es esmu jūsu, ņemiet mani…
Vitorfs uzlēca kājās.
Nekad! — viņš skarbi iesaucās. — Elzbeti — vai nevienu citu!
Viņš ātri atsvabinājās no savas karstās pielūdzējas.
Jūs mani nemīlat, — Vanda iesaucās.
Jā, jā, — atstājiet mani vienu, es mīlu savu Elzbeti un mīlēšu viņu mūžīgi.
Pareizi, — viņa iesaucās, — te ir divi leduskalni, tie sasals kopā — ha! ha! ha! — Es, atstumtā … es …
Projām, projām!
Es jau eju, — meitene sacīja.
Viņa apņēma lakatu un, vēlreiz paskatījusies uz Vitorfu, devās no kalniņa lejā.
Viņš mani nievā, — tā čukstēja, — bet to viņš dabūs nožēlot, briesmīgi nožēlot!
332. nodaļa MĪLESTĪBAS UPURIS
Bungu dārdoņa atskanēja no Stolpenes cietokšņa, kareivji skrēja ārā ar degošām lāpām. Ģenerālis fon Vēlens arī pats steidzās turp, jo viņš apzinājās savu atbildību. Ministrs tik bargi bija uzdevis apsargāt grāfieni Kozelu.
Pie noliktavas viņam nāca pretī divi virsnieki.
Vai grāfiene vēl ir cietumā? — ģenerālis jautāja.
Ir vēl, ekselence!
Ģenerālim kā akmens novēlās no krūtīm.
Vai cits kas šaubīgs nav manāms?
Tikai tā virve pie mūra — un noliktavas durvis nav aizslēgtas!
Kur ir leitnants fon Helms? — ģenerālis iesaucās.
Tas nav atrodams, ekselence!
Ģenerālis fon Vēlens nojauta, kas noticis. Viņš deva īsu pavēli, un pulciņš kareivju ar lāpām devās lejā meklēt. Lāpu sarkanā gaisma apgaismoja visu apkārtni.
Hallo, — kaprālis iesaucās, — te kāds guļ, ļaudis, — oho — tas ir …
Viņš apklusa. Tiešām, te uz klints gulēja jauns virsnieks, kurš velti mēģināja piecelties. Virs viņa pie mūra karājās virve.
Leitnants fon Helms! — kaprālis teica, — patiesi — tas ir viņš.
Jaunais virsnieks bija izmežģījis kāju un nevarēja piecelties.
Jā, tas esmu es, — viņš atbildēja, — es bēgu no cietokšņa.
Tad es jūs apcietinu, — pienākušais virsnieks teica, — atdodiet zobenu.
Ne vārda neteicis, fon Helms atdeva virsniekam savu zobenu. Bēgšana nebija izdevusies. Hildai nu būs vēl grūtāks liktenis. Virsnieki pārliecinājās, ka nokritušais nav spējīgs iet. Tie līdzcietīgi noskatījās uz savu biedru. Bet viņš bija cietumnieks. Līdzcietībai vairs te nebija vietas. Virsnieks pavēlēja no šautenēm un mēteļiem pagatavot nestuves. Leitnantu fon Helmu uzlika uz nestuvēm, un tagad visi devās atpakaļ uz cietoksni. Tur stāvēja ģenerālis fon Vēlens. Ar drūmu skatienu tas uzklausīja virsnieka ziņojumu, tad paskatījās uz pienākuma pārkāpēju.
Leitnant fon Helm, — komandants stingri sacīja, — jūs tagad esat cietumnieks. Vediet viņu uz kareivju cietumu, es tūliņ nākšu, pēc pusstundas lai augstākie virsnieki ierodas tiesas zālē.
Šie nedaudzie vārdi izteica ļoti daudz. Tā bija pavēle sasaukt kara tiesu. Leitnants fon Helms nesavilka ne uzacis. Viņš mēmi noklausījās priekšnieka pavēles, bet, kad viņu nesa uz cietumu, viņš ar neizsakāmām bailēm paskatījās uz noliktavu māju, kur atradās viņa sirdsdieve. Nabaga leitnants! Kareivji viņu aiznesa cietumā un noguldīja uz salmu maisa. Jaunais leitnants viņiem bija bijis mīļš priekšnieks un nekad nebija netaisns. Tagad tie līdzcietīgi un skumji raudzījās viņā, zinādami, kāds liktenis viņu sagaida. Nesēji aizgāja, un atnāca ārsts, kurš apsēja kāju.